Ejot uz veikalu „Elvi”, kādā rajona mazpilsētiņā noteikti esat pamanījuši liepu ieskautu trīsstāvu dzīvojamo namu, bet tā pagalmā uz soliņa — sirmu kundzi, kurai blakus vienmēr sēž svītrains ūsainis.
Ejot uz veikalu “Elvi”, kādā rajona mazpilsētiņā noteikti esat pamanījuši liepu ieskautu trīsstāvu dzīvojamo namu, bet tā pagalmā uz soliņa — sirmu kundzi, kurai blakus vienmēr sēž svītrains ūsainis. Viņi te ir ik dienu — līst lietus, spīd saule vai snieg.
Kad uzrunāju abus sēdētājus, runcis neuzticīgi novēršas, bet viņa saimniece smaidot saka, ka viņu sauc Nadja, bet svītrainajam peļu junkuram ir Haris vārdā. Runcis ir piesiets saitītē. “Tas — lai neaizmūk,” Nadja skaidro, “vienreiz jau pamuka, kaimiņš pēc divām dienām pārnesa mājās. Palaidnieks Harītis ir liels, bet raksturā ļoti mīlīgs kaķis.”
Sirmās kundzes smaidošās acis un mierīgā, nosvērtā valoda ne mirkli neliecina, ka aizvadīta grūta, traģiska dzīve un tagad vienīgie sabiedrotie Nadjai ir televizors un Haris.
Meitene no Polijas
“Esmu dzimusi Polijā, nelielā pierobežas ciematiņā Nesterovā. Mammīte agri nomira, man kādi seši gadi toreiz bija. Paps nevarēja to pārdzīvot, un mēs pārcēlāmies dzīvot uz Lietuvu, pēc tam uz Latviju. Paps apprecēja atraitni Mariju no Līksnas pagasta, viņai bija meita manā vecumā — Otīlija. Dzīvojām kā māsas, un Marija man bija kā īstā mammīte, ļoti laba.”
Nadjas kundze brīdi iegrimst pārdomās un tad turpina: “Marijai piedzima dvīņu puikas — Jāzeps un Francis. Atceros, kā paps priecājās, uzdāvināja Marijai lielu dzeltenu lakatu sarkanām magonēm, ļoti smuks lakats bij”… Ar izcilām sekmēm pabeidzu septiņgadīgo skolu, man bija viegla galva, sevišķi labi padevās rēķini un ģeogrāfija. Skolotājs pierunāja manus mājiniekus, lai sūta mani pilsētas skolā. Otīlija arī labi mācījās. Tā mēs abas devāmies mācīties uz Daugavpili, līdz sākās karš.
Pārved bez kājām un rokas
Mums ar Otīliju bija brūtgāni — man Jānis, viņai — Donats. Abus iesauca “krievos”, bet mūsu dvīņu puikas paņēma “vāciešos”. Jānis, Donats un Jāzeps nepārnāca, bet Francīti pārveda mājās bez abām kājām un vienas rokas. Francītim bija iecerēta tāda sīka gaišmataina meitene no kaimiņciema — Veronika, viņa noslīcinājās tajā pašā dienā, kad Francīti pārveda. Veronika bija vēl pavisam bērns — tikai septiņpadsmit gadu… Redz”, karš postīja ne tikai frontē. Paldies Dieviņam, viņš paņēma Francīti pie sevis pavisam drīz, nelika brālim ilgi mocīties.
Viss atstāts Sibīrijā
Pēc tam sākās izvešana. Mēs skaitījāmies “kulaki” , mums bija zemīte — ap trīsdesmit hektāru, lopiņi, sviedrus lējām grūtā darbā, strādājām no saules līdz saulei. Kalpu mums nebija, par godīgu darbu savā saimniecībā “izrakstīja ceļazīmi” uz Sibīriju.
Marija un paps neizturēja, vispirms viņsaulē aizgāja Marija, dažus mēnešus vēlāk — paps, viņu kapavietas Noriļskā sen aizmirstas un neapkoptas. Otīlija apprecējās ar vietējo noriļskieti Viktoru, tāds lāga cilvēks bija, daudz palīdzēja ar pārtiku. Viņiem piedzima puika Aleksejs, mēneša vecumā nomira, pēc tam bija meitiņa Vera, arī ātri aizgāja.
Piecdesmito gadu beigās Otīlija un es atgriezāmies Latvijā. Viktors palika Noriļskā, pēc Veriņas nāves bija pasācis stipri dzert, tāpēc viņi ar Otīliju pašķīrās.
Tā bija pavisam cita Latvija, kurā atgriezāmies. Mūsu māja nopostīta, tās vietā — kolhoza labības lauki. Es sāku strādāt veikalā, sākumā par apkopēju, pēc tam — pārtikas veikalā par pārdevēju. Dzīvojām divatā ar Otīliju. Viņai veselība izsūtījuma laikā bija ļoti pasliktinājusies, un pēc pāris gadiem mūžībā aizgāja arī viņa, pēdējais man tuvais cilvēks. Kāpēc es neapprecējos? Man Jānis bija dziļi sirdī “iekritis”, jau toreiz, kad viņš aizgāja karā, sapratu, ka nevienu citu sev blakus nekad negribēšu.”
Ko darītu bez Harīša?
Klausos, un mani pārņem izbrīns, ka Nadjas balsī nav rūgtuma un pārmetumu, tikai skumja samierināšanās.
“Tā mēs ar Harīti divatā dzīvojam,” Nadja nosaka, bet runcis, izdzirdējis savu vārdu, saausās un samiedz zaļās acis. “Pirms pāris gadiem kaimiņiem pieklīda kaķene, “atskrēja” pieci kaķēniņi, trīs balti, viens melns un viens svītrains, īsts lauku kaķis. Tos baltos un melno paņēma, tik svītraino neviens negribēja, taisījās “jūrskolā” sūtīt, labi, ka pirms tam piesolīja man. Ko es darītu viena, bez Harīša?”
***
Nadjas kundze pošas mājās, jo drīz sākšoties viņas iecienītais raidījums “Bez tabu”. Viņa atraisa Harīša saiti, un runcis, lepni izslējis savu kuplo asti, seko savai saimniecei.
