Aizvadītajā nedēļā pieminējām barikāžu notikumus. Toreiz Baltijas valstis bija vienotas. Un uzskatu, ka arī šobrīd principiālos jautājumos mums ir jābūt vienotiem.
Aizvadītajā nedēļā pieminējām barikāžu notikumus. Toreiz Baltijas valstis bija vienotas. Un uzskatu, ka arī šobrīd principiālos jautājumos mums ir jābūt vienotiem. Diemžēl starp Baltijas valstīm valda sacensība. Ekonomiskā ziņā tas nav slikti, bet nevajadzētu par katru cenu “izrādīties” politiskā, piemēram, kas pirmais iestāsies eiro zonā. Visbiežāk dzirdēts, ka Latvija ir visvājākais posms šajā trīsvienībā, ka mēs daudzos jautājumos piekāpjamies citām valstīm. Es negribu tam piekrist. Dažos jautājumos mums ir vissarežģītākā situācija, piemēram, pilsonības jautājumā. 90. gadu sākumā katra Baltijas valsts šajā ziņā ieņēma atšķirīgu nostāju. Baltija ir vienots reģions Eiropā un pasaulē un vajadzētu arī kopīgi risināt galvenās problēmas.
Arī pats 1991. gada 13. janvārī piedalījos mītiņā Rīgā, 11. novembra krastmalā. Bija pelēks, vējains laiks. Pulcējāmies kopā no visiem novadiem. Varēja just tautas vienotību. Atmiņā palicis arī 1991. gada 21. augusts Doma laukumā, kad ritēja pēdējās PSRS valdīšanas dienas. Baltijas valstīm 21. augusts cerēti, bet gluži negaidīti atnesa ilgoto faktisko neatkarību un aizsāka šo valstu neatkarības reālas atjaunošanas ceļu. Vienā šķērsielā pat tika izmantota asaru gāze, un, kā viens teica, “mēs sajutām impērijas pēdējās izelpas dvaku”. Baiļu nebija, tikai sajūta, ka režīms drīz “kritīs”. Tā arī bija: omonieši ar savām amfībijām pēkšņi pazuda, un viss beidzās.
Visus iedzīvotājus skars administratīvi teritoriālā reforma. Pašlaik rajonu pašvaldības ir atbrīvotas no daudzām saimnieciskajām funkcijām. Vienkāršākais un lētākais variants būtu, ja viss paliktu, kā iepriekš — 26 rajoni. Latvijai vajadzīgas šīs pārmaiņas, un nepieciešams daudz lielāks attīstības centru skaits. Novadu centriem jābūt ne tikai Aizkrauklē, arī Koknesē, Neretā, Pļaviņās un citur. Un, starp citu, tas nav nekas jauns. 50. gados Latvijā bija Jaunjelgavas, Pļaviņu, Neretas un citi rajoni. Būtiska šī reforma ir Jaunjelgavai un Pļaviņām, bet Aizkraukle tik krasas pārmaiņas nejutīs, jo te jau viss ir. Kā būs ar tālākām vietām, piemēram, Neretu? Valstij ir jādod liels atbalsts novadu centru izveidei, jāveicina infrastruktūras attīstība, piemēram, jāievieš autobusu satiksme, kur tās nav. Kā iedzīvotāji nokļūs novadu centros, ja nekursēs sabiedriskais transports? Es domāju, ja valsts aktīvi neiesaistīsies, šis projekts “bankrotēs”.
Pagājušajā nedēļā visus pārsteidza vecāku garās rindas pie prestižajām Rīgas skolām. Lauku skolās nekas tāds nav novērots. Rīgas domei būtu jāizpēta, kāpēc ir izveidojies stereotips, ka dažas skolas ir labākas par citām, un jāizdara secinājumi.
Tiek izteikti viedokļi, ka mūsu izglītības sistēma ir nesakārtota un konkurētnespējīga. Gribu oponēt. Skolās tiek sniegts plašs izziņas materiāls, un skolēni iegūst labu izglītību. Latvijā skolēniem ir daudz plašāks skatījums uz problēmām kopumā nekā citās valstīs.
Skolās pati galvenā problēma ir skolotāju sastāva novecošanās. Kas notiks, kad aizies skolotāji, kuri vēl strādā? Cits klupšanas akmens ir tas, ka izglītībā ir labi izstrādāta teorētiskā bāze, bet bieži vien nav sasaistes ar reālo dzīvi, ar praksi. Pamazām arī šī kļūme tiek novērsta, piemēram, mācību kabinetu modernizācija un arodvidusskolu mācību sistēmas uzlabošana.
Ļoti daudz runā par latviešu sasniegumiem pasaulē — operdziedātājiem, māksliniekiem, sportistiem un citiem. Tas ir lieliski! Nevar “vārīties savā sulā”, panākumiem ir jābūt. Robežas ir brīvas, un katrs var izvēlēties, braukt projām vai palikt šeit.
Bet, no otras puses, mēs bieži aizmirstam par sasniegumiem savās mājās, savā dzimtenē, maz popularizējam sasniegumus un pozitīvās pārmaiņas. Lasīju, ka latviešu jaunieši atklājuši viesnīcu Portugālē. Tā veidojas latviešu kolonijas ārzemēs, bet agrāk vai vēlāk šie latvieši “izšķīdīs” starp citām tautām. Esmu pārliecināts, ka vienīgā vieta, kur latviešu valoda un kultūra var saglabāties, ir tepat Latvijā.
