Pēdējā laikā mūsu bērniem nav jāaprobežojas ar dažādiem pulciņiem un sporta nodarbībām, bet paveras arvien plašākas iespējas, arī izklaides industrijā.
Pēdējā laikā mūsu bērniem nav jāaprobežojas ar dažādiem pulciņiem un sporta nodarbībām, bet paveras arvien plašākas iespējas, arī izklaides industrijā. Kurš gan negribētu, lai viņa dēlēns būtu otrs Makolejs Kalkins vai meita reiz reklamētu pasaulslavenu zīmolu? Tam, ka šī ir ne tikai vilinoša, bet arī “slidena” joma, uzmanību sākusi pievērst Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kurai jau vairākkārt nācies saskarties ar vecāku bezatbildību, parakstot saviem bērniem ļoti neizdevīgus līgumus un iesaistot viņus fotomodeļu un modeļu aģentūrās, nometnēs, ārpusskolas nodarbībās un darbā. Piemēru ir daudz, un tie tikai liecina, ka vecāki ir informēti, bet dažkārt rīkojas pēc principa — galvenais nepalaist garām izdevību, nedomājot par sekām. Tomēr sekas ir, jo līgumu slēdzēji modeļu aģentūrās nav muļķi un visu paredz savam izdevīgumam. Paļaujoties uz to, ka viņi jau labāk zinās, var iekulties pamatīgās nepatikšanās, un lielākie cietēji būs bērni. Iedomājieties, ko bērnam nozīmē, piemēram, līguma nosacījums, ka viņam jebkurā brīdī ir jābūt firmas rīcībā, tajā skaitā — jābūt gatavam nekavējoties doties uz ārzemēm, bet slimība un eksāmeni skolā nav attaisnojums, kā arī turpmākos gados ir pienākums saglabāt nemainīgu svaru, neprecēties bez firmas ziņas un izvairīties no grūtniecības? Vai savu ambīciju vai iespējamās peļņas dēļ ir vērts tā riskēt, lai tikai ģimenes lolojums kļūtu par slavenību?
Man patiesi žēl to bērnu, kuri jau agrā bērnībā izskatās un uzvedas kā pieaugušie. Un tas diezin vai saistīts ar to, ka visas mazas meitenītes vēlas pielaikot mammas augstpapēžu kurpes un izmēģināt viņas kosmētiku. Manuprāt, bērnam ir jābūt bērnam, un es priecājos, ka jau pirms kāda laika to apzinājās sporta deju sacensību rīkotāji, nosakot, ka mazas meitenītes nedrīkst izskatīties kā jaunkundzes ar atkailinātām mugurām, pompozām frizūrām un bagātīgu kosmētikas kārtu uz sejas.
Lai cik nesavtīgi mēs vēlētos dot saviem bērniem pēc iespējas vairāk, lielākoties mēs viņos redzam savas nerealizētās iespējas. Ir ļoti skumji, ja viņi kategoriski atsakās darīt to, kas mums pašiem ir sirdslieta. Var jau būt, ka reiz bērni nožēlos neiegūto un vecāki pēc tam varēs sev pārmest, ka nav bijuši pietiekami stingri, lai piespiestu nepaklausīgās atvases pabeigt iesākto. Izvēle tomēr jāatstāj katra paša ziņā.
