Rakstu jums pirmo reizi, bet jūsu lasītāja esmu jau no pašas pirmās avīzes iznākšanas dienas.
Rakstu jums pirmo reizi, bet jūsu lasītāja esmu jau no pašas pirmās avīzes iznākšanas dienas.
8. janvārī izlasīju jūsu avīzē, kur jūs jautājat Mednes kundzei, kāds notikums, viņasprāt, aizvadītajā nedēļā šķita visnozīmīgākais. Viņa atbild, ka abiem ar vīru pagājušonedēļ nācās mierināt suņuku Gambo, kurš baidās no uguņošanas. Man sāpēs sažņaudzās sirds, jo savu uzticamo suni Boni man mierināt uguņošanas laikā nevajadzēja, bet sargāt no sadistiskiem cilvēkiem gan. Bet nu visu pēc kārtas.
No savas mirušās mammītes mantoju bezšķirnes, bet ļoti gudru un uzticamu sunīti Boni. Pa vasaru suni turēju piesietu, taču ziemas laikā man sirdsapziņa neļauj turēt ķēdē īsspalvainu sunīti, tāpēc Bonis dzīvoja mājā. Apmēram trīs kilometrus no manas mājas dzīvo kaimiņi, kuriem ārā pie ķēdes ir suņu “meitene”. Tā nu ir, ka suņu “kāzas” mēdz būt vasarā un ziemā. Turēties pretī dabas balsij ir diezgan grūti. 2. janvārī mans suns raitā solī aizgāja pie savas “līgavas”.
Nojauzdamas ko nelāgu (mūsu apkārtnē jau iepriekš ir pazuduši suņi), abas ar mazmeitiņu gājām uz kucītes saimnieku mājām, tur arī atradām savu pusdzīvo Boni. Tas bija ap astoņiem vakarā, tumšs, īsti nevarēja saredzēt, kas viņam kaiš. Pēdējiem spēkiem pārnācām mājās. Ienākot istabā, gaismā pavērās šausmīgs skats — suns asiņoja. Nevarēju lāgā saprast, vai dzīvnieki savā starpā sakāvušies, vai roku pielicis cilvēks. Pa telefonu konsultējos ar veterinārārsti Mariku, viņa ieteica vērsties pēc palīdzības pie kāda Jēkabpils kolēģa, jo dzīvojam apmēram 8 kilometrus no Pļaviņām.
Veterinārārsts Aldis Usāns bija tik atsaucīgs, ka pēc pieņemšanas savā klīnikā atrada ceļu arī uz mūsmājām. No redzētā viņš bija satriekts, teica, ka neko tamlīdzīgu savā praksē neesot piedzīvojis. Viņš secināja, ka suns ir bijis sagūstīts šaurā telpā, tātad nav varējis aizmukt, un durts ar sakumiem vai dakšām. Iedomājoties šādu situāciju, šermuļi skrien pār muguru.
4. janvārī Bonis zaudēja sīksto cīņu uz dzīvību un nāvi. Abas ar mazmeitiņu sēdējām pie mirstošā sunīša, un es redzēju, kā asaras birst pār viņa spalvaino vaigu…
Vērsos ar iesniegumu policijā, tā darīja visu, kas bija likumsargu spēkos, taču pierādīt to, ka dzīvnieka slepkava ir kucītes saimniece, mēs nevaram. Asiņainos sakumus vai dakšas viņa nomazgās, bet dvēsele tā arī paliks netīra.
Sargājiet savus mīļos un tuvos cilvēkus, sargājiet savus četrkājainos draudziņus, lai jūsu bērniem un mazbērniem sāpēs nesažņaudzas sirds un nav jālej izmisuma asaras, kā manām mazmeitiņām.
Lai jums visiem saticīgs šis gads!
Ira Babre, skumju sagrauzta omīte no Aiviekstes
