Aleksandram Pelēcim. Viņš bija Dzejnieks, lai to liedza.
Aleksandram Pelēcim
Viņš bija Dzejnieks, lai to liedza,
Viņš bija spītīgs Donkihots,
Kam Dieva talants bija dots.
Viņš bija Dzejnieks, lai to liedza,
Kas pretī zvaigznēm rokas sniedza,
Pat Dulcinejas apjūsmots.
Viņš bija Dzejnieks, lai to liedza,
Kaut bija spītīgs Donkihots.
Viņš bija spītīgs Donkihots,
Pret vēja dzirnām šķēpu trieca,
Kaut arī viņu daudzi lieca.
Viņš bija spītīgs Donkihots,
Ko pegazs aicināja, sauca,
Bet Dzejnieks tikai pieri rauca,
Jo spītīgs bija Donkihots,
Kas mīlēja un mūzu sauca.
