“Latvija hokejā sagrauj Kanādu!” (8. janvāris).
“Latvija hokejā sagrauj Kanādu!” (8. janvāris)
Viesis
“Sveiciens Sūnu ciematniekiem! Nu ko — Laimes lācis nenāk? Pilnīga izgāšanās spēles organizēšanā ir vienaldzības un slinkuma sekas. Nebrauks vairs uz šo halli ne tikai kanādieši, bet arī tie VECMEISTARU komandas spēlētāji, kuri ir spēlējuši visādās hallēs, bet tik cūciskā vidē vēl nebija būts. Ģērbtuvēs smirdošas tualetes (skatītājiem paredzētā arī izdemolēta), spēlētājiem pēc spēles nav iespējams nomazgāties — nav siltā ūdens, ieeju hallē kanādieši meklēja 15 min., mūsējie vienkārši dauzīja durvis, kurām bija jābūt vaļā, un daži mēroja garu apkārtceļu ar smago somu plecos. Lai spēlētāji nokļūtu uz ledus un izietu no ledus laukuma, pie borta noliktais gumijas paklājiņš mēnešiem nav tīrīts un aizaudzis ar ledus masu, spēlētāji klupdami krizdami devās uz savām ģērbtuvēm. Atskaņot valstu himnas uz tādas aparatūras var tikai vai nu debīliķis vai tautas ienaidnieks. Kauns un negods par tādu tehnisko aprīkojumu! Valstu karogi: Kanādas gareniski — Latvijas vertikāli. Pārkāpti MK noteikumi par valstu simbolikas lietošanu, un droši vien administratīvie sodi vēl pelnīti sekos. Necieņa pret viesiem izpaudās arī uzrunās — stāvot ar muguru pret kanādiešiem, tulkojumu ignorēšana — amatierisms un provinciālisms visās lietās. Skatītāju biļešu cena (Ls 4) un daudzums — ap 700 skatītāju — ļaus halles apsaimniekotājiem iegūt labu peļņu, bet vai tas atsvērs to negodu, ko pilsēta iegūs pēcspēles intervijās un presē ne tikai mūsu zemē? Lai novāktu drazas no ledus apmales, kas dotu iespēju komandām piederošajām personām ierasties pie spēlētājiem un nevis ar apaviem šķērsot ledus laukumu, nevajag investīcijas. Vajag izdzīt slinkumu vai gaidīt Laimes lāci. Nu tad gaidiet ar…”
Kaspars
“Žēl, ļoti žēl, ka mēs dzīvojam tādā vidē, kur galvenais ir noliegt visu, kas tiek organizēts. Mums vajag visu aizliegt, jo tā ir vieglāk. Izdomā iespēju, vāc parakstus, lai neļautu atvērt kafejnīcas, spēļu automātus. Ja kāds grib kaut ko būvēt vai kaut ko rīkot, vienmēr jāsaskaras ar masu problēmām. Ja kaut kas arī tiek sarīkots, tad tūlīt viss jānolīdzina ar zemi. Vai nu par skaļu mūzika, vai raķetes tiek šautas nelaikā. Kaut arī esmu aizkrauklietis, reti apmeklēju sporta pasākumus, bet, ja arī aizeju, tad mani interesē spēle laukumā. Arī šī spēle man patika, drīzāk jau varēja nebūt pirmsspēles apbalvošanas, mazliet par garu. Palasot komentārus, grūti saprast, vai rakstītāji vispār bijuši uz spēli. Kaut viens komentārs būtu par spēli. Izskatās, ka viens otrs viesis laikam pusi spēles nosēdēja tualetē, otrs staigāja apkārt, studēdams MK noteikumus. Varbūt, ka viņam ir taisnība un tam visam ir jābūt. Tomēr pirmkārt ir jābūt spēlei, un tai jābūt galvenajai, nevis skatīties, pret ko pagriezta mugura vai kādā valodā runā diktors. Gribētu piebilst, ka tādas spēles jārīko biežāk un vajadzētu arī ledusbaletus, kā tas bija iepriekšējos gados.”
Zinuļa
“Paldies, Kaspar! Neko nevajag noliegt! Vienalga — kad saucam ciemiņus — izslaukām durvju priekšu, nevis aizbultējam durvis! Iztīrām māju, nevis ar kāju pagrūžam putekļus zem skapja! Man kauns! Un tu vēl gribi baletu? Varbūt sapņos.
