Par Robertu Zariņu lūdz uzrakstīt bijušie kolēģi.
Par Robertu Zariņu lūdz uzrakstīt bijušie kolēģi
Šodien jaunjelgavieti Robertu Zariņu 80 gadu jubilejā sveic radi un draugi. Jubilārs jūtas spirgts un dzīvespriecīgs, viņam pat negribas ticēt, ka jau tik daudz pavasaru un vasaru sagaidīts.
Kad ierodos Elzas un Roberta Zariņu mājās, saimnieku sastopu pagalmā, ar lielu sniega lāpstu tīrot pagalmu. Snieg lielām pārslām, un Roberta kungs negrib, lai aizsnieg taciņas pie malkas grēdas un uz saimniecības ēku. Pagalmam jābūt tīram kā ziemā, tā vasarā — uzskata saimnieks.
Latgales puisis
Pie iekurtas krāsns atceramies viņa piedzīvojumiem bagātos gadus gan dzimtajā Latgalē, gan pēckara Jaunjelgavā.
Roberta Zariņa dzimtā puse ir Dagdas apkaimes Slobodas sādža, kur tēva mājās vēl tagad saimnieko radi. Roberts pusaudža gados un padomju armijas dienestā divreiz skatās acīs nāvei, jo viņam draud nošaušana. Tomēr likteņa ceļi ir neizdibināmi, un Roberts paliek dzīvs. Pirmajā reizē gan viņu spīdzina, taču, jo vairāk miliči viņu sit, jo lielāku spītību pusaudzī rada. Viņš nepasaka neviena vārda.
Pēc dienesta padomju armijā Roberts dzimtajā pusē neatgriežas, bet atbrauc uz Jaunjelgavu, kur dzīvo viņa māsas ģimene. Strādājot Jaunjelgavas rajona laikrakstā, viņš iepazīstas ar Elzu, kura vēlāk kļūst par Roberta sievu.
Jubilārs tagad ar smaidu atceras, ka jaunas meitas uz viņu “kritušas” kā mušas uz medu. Bijis kādu piecpadsmit draudzeņu, tomēr precēt nevienu puisis negribējis.
Sieva ar māju
— Darbavietā uzzināju, ka kolēģei Elzai ir nepabeigta māja un viņas dzīvo divatā ar māti. Viņa bija norūpējusies par mājas sakārtošanu, un tas mani ieinteresēja. Domāju — būs laba saimniece, un arī man gribējās māju uzcelt, jo celtniecības darbi man patika. Nu ar Elziņu esam nodzīvojuši jau 52 gadus, un viņa vēl tagad man “pārmet”, ka es precējis māju, nevis viņu. Taču abi zinām, ka tā tas nebija, — stāsta jubilārs.
Roberts strādā vairākās darbavietās, arī Pļaviņu HES celtniecībā, bet līdz aiziešanai pensijā 22 gadus ir Stučkas rajona brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs. Viņš ir drosmīgs cilvēks, jo izglābj dzīvību vairākiem slīkstošiem bērniem.
Meitas tēvam uzticas
Zariņu ģimene Jaunjelgavā sakuplojusi — divām Elzas un Roberta meitām nu jau pieci bērni. Mazmeitas, tiekoties ar vectēvu un vecmāmiņu, vienmēr viņus apmīļo. Viņas vectēvam dažkārt arī uztic kādu noslēpumu. Meita Sandra teic, ka tēvs ir cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties.
— Gadi, gadi, kur tie palikuši! Spēks vēl ir, varētu arī govi turēt, taču Elzai vairs nav veselības, sāp kājas. Tāpēc viens neiedrošinos saimniecību paplašināt. Pietiek ar vienu hektāru zemes un dārzu. Mierā nosēdēt nevaru, tāpēc kustēšos un rosīšos, cik nu man būs lemts, — atklāj dzīvespriecīgais Roberts Zariņš.
