Lai nelec acīs. “Ja redz, ka skrien žurka vai pele, ja viņas no cilvēka klātbūtnes nebaidās, tātad viņu jau ir dikti daudz,” zina teikt dārzeņu audzētājs Vilnis Mačiņš Nīcas pagasta “Kalmēs”.
Lai nelec acīs
“Ja redz, ka skrien žurka vai pele, ja viņas no cilvēka klātbūtnes nebaidās, tātad viņu jau ir dikti daudz,” zina teikt dārzeņu audzētājs Vilnis Mačiņš Nīcas pagasta “Kalmēs”. Lai līdz tam nenonāktu, viņš regulāri izliek indi savā 500 kvadrātmetru lielajā pagrabā. Pagaidām neesot prasību, lai zemnieks slēgtu līgumu ar kādu deratizācijas firmu, tāpēc katrs drīkst tikt galā pats. Tā arī iznākot lētāk.
Produkciju V. Mačiņš nodod vairumtirgotājiem, viņi skatoties strikti, lai dārzeņi būtu labas kvalitātes, nedrīkst būt apgrauzti. “Tā nedrīkst būt, noteikti ir jāpārlasa,” uz zemnieku goda lietu norāda V. Mačiņš. Pagrabos nekādā ziņā nedrīkstētu būt grauzēju, bet kāds “nogaršots” dārzenis var iemaldīties vēl no lauka, kad tiek vākta raža. Tagad žurkas nemanot, mājās gan peļu ir vairāk nekā citus gadus — sals nāk.
“Mēs neesam lielie audzētāji, man kaķi brīvi staigā un dara savu darbu, neesmu viņus pārbarojis ar kaķu barību,” smej Andris Paipa. Esot runcis un kaķene, kuri savā starpā nesatiekot, tad nu sadalījuši — katram savs saimniecības gals. Žurkas saimniecībā neesot manītas, un arī peles tiekot ātri izķertas — kā jau katru gadu šajā laikā, tās “laužas uz māju”.
Slavē prātu un imunitāti
“Diemžēl neko labu nevaru par žurkām pateikt, zinu tikai, ka sievietēm paaudžu paaudzēs nepatīk tā garā, plikā aste,” smaida Sabiedrības veselības aģentūras Liepājas reģionālās nodaļas galvenā epidemioloģe Natālija Biknēvica. Peles no žurkām krietni atpaliekot izturības un gudrības ziņā, lai arī vairāk gādājot par labumu cilvēcei — liela daļa medicīnisku pētījumu un eksperimentu notiek tieši ar pelēm.
“Žurkām ir apbrīnojama, fenomenāla imūnsistēma, kādas cilvēkam nekad nebūs. Viņas pārcieš pat radiāciju — pēc atomkara izdzīvos žurkas un bruņurupuči,” atgādina N. Biknēvica. Turklāt žurkām ir izcili vairošanās tempi un spēja izdarīt secinājumus, mācīties — ja kāda ir pagaršojusi izlikto barību un nomirusi, neviena no sugas māsām tai vairs nepieskarsies. Tāpēc arī inde jāizliek nelielās devās, un licējam noteikti jābūt gumijas cimdos. Salīdzinoši slikto redzi žurkām aizvieto oža — sajūtot cilvēka smaku, viņas indei pat netuvosies.
Slimības var vērsties plašumā
Padomju laikos ikvienai publiskā vietā atrastai beigtai žurkai bija jāveic vesela virkne laboratorisku izmeklējumu, jo iespējamo pārnēsājamo slimību saraksts ir plašs. Jaunajos laikos šādas prasības vairs neesot, laboratorijas pakalpojumi esot arī dārgs prieks.
Vēl pirms trim četriem gadiem Liepājā katru gadu bijis pa gadījumam, kad žurka apgrauzusi kādu guļošu cilvēku — bērnus vai pieaugušos, pirkstus vai ausis. Toties tagad biežāk tiekot reģistrēti jersiniozes gadījumi — šī zarnu infekcija izplatās ar žurku urīnu, fekālijām, ja pārtikā izmantojamie dārzeņi netiek pietiekami apstrādāti. Iegrauztus dārzeņus noteikti nevajadzētu lietot uzturā, pārējos — kārtīgi nomazgāt, vēlams ar verdošu ūdeni.
Epidemioloģe spriež, ka siltā ziema, pavirša attieksme pret deratizācijas nepieciešamību varētu veicināt žurku skaita palielināšanos. Tas savukārt sekmēs ērču populācijas stiprumu — mazās ērču nimfas barojoties lielākoties no žurkām. ***
uzziņa.
– 14. gadsimta vidū katrs ceturtais Eiropas iedzīvotājs kļuva par mēra upuri, kura izplatīšanā galvenā loma bija žurkām.
– 18. gadsimtā Eiropā kā laboratorijas dzīvniekus sāka izmantot albīnās žurkas.
– Žurku vidū ir gan mīlīgi dzīvnieki, gan arī tādi, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izmēģinās zobus pie saimnieka. Tikušas brīvībā, žurkas grauž visu, kas pagadās, apvainotas viņas kļūst ļaunatminīgas un atriebīgas.
No www.petnet.lv
