Priecājies par sevi un citiem. Cilvēks ir laimīgs tad, kad viņš mīl un ir mīlēts. Mīlestība, draudzība, sirsnīgums — tas ir galvenais, kā trūkst šajā pasaulē. Laimei tiešām nevajag daudz!
Priecājies par sevi un citiem
Cilvēks ir laimīgs tad, kad viņš mīl un ir mīlēts. Mīlestība, draudzība, sirsnīgums — tas ir galvenais, kā trūkst šajā pasaulē. Laimei tiešām nevajag daudz!
Apskatoties sev apkārt, var redzēt tik daudz skaistā!
Iedomājieties savu ģimeni, draugus, visus, kas mūs atceras un mīl!
Staigājot pa Latvijas pļavām, mežu, redzot skaistos dabasskatus, izejot vakarā laukā un klusumā vērojot krītošās zvaigznes, mēs vēlamies ko īpašu. Pats interesantākais, ka lielākā daļa cilvēku nevēlas naudu un slavu, bet gan būt laimīgiem katru mirkli. Viņi vēlas mīlestību, veiksmi!
Mēs laimīgi esam tikai tad, kad sirdī miers un prieks. Priecājoties par sevi un citiem, apskaujot mīļus cilvēkus. Tā ir neizsakāma laime. Vai tiešām vēl kaut kas ir vajadzīgs šajā pasaulē? Nē, ja tev tas viss ir, tad pārējais nāks pats par sevi! Galvenais — pacietību un nenoniecināt to, kas tev jau ir.
Veronika Ozola
Daudzevā
***
Vienas dienas ceļojums
Laimei jau nevajag daudz. Gribu pastāstīt par savu vienas dienas ceļojumu. Šajā laikā mācītājs brauc pie cilvēkiem, kuri viņu aicina. Man ir gods braukt viņam līdzi. Iepriekš sarunājam, sazvanāmies. Ierodas mācītājs — tēvs Gabriēls, vienmēr laipns un smaidīgs, kaut ļoti noslogots savā grūtajā, bet svētīgajā darbā.
Braucam uz tālāko namiņu liela meža ielokā, pie kura sagaida liels sargsuns, nolaizot roku pateicībā par apciemojumu. Māmuļa, kura mājo blakus dēla mājai nelielā guļbūvītē, sirsnīgi mūs aicina istabiņā, kurā valda ideāla kārtība. Baltais mājoklītis drīzāk ir maza svētnīciņa, kurā goda vietā altārītis. Uz sniegbalta galdauta — krustiņš, deg svecītes. Pēc apsvētīšanas, lūgšanām “Lai Dieva svētība valda pār šo namu un cilvēkiem!” uz galda gulst dāvana — dievmaizītes (kūčas), pēc tam neilgas, bet sirsnīgas sarunas par svarīgiem jautājumiem.
Dodamies tālāk. Tā astoņos mājokļos mūs gaida ģimenītes savās svētnīciņās. Īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, kuri asarām acīs pateicas šim gaidītajam viesim.
Atgriežamies vēlu tumsā, bet patiesi gandarīti par jauko ceļojumu pie ticīgiem cilvēkiem, kuri ir vienkārši, patiesi un mīļi!
Ticēsim augstākiem spēkiem, kas mūs vieno un saliedē ticībā.
Cerēsim ar lūgšanām novirzīt globālo sasilšanu.
Mīlēsim viens otru kā sevi pašu, sniegsim viens otram miera un izlīguma žestu.
Lai Dieva svētība visiem klusumā, svētumā, mīļumā!
Dzidra Kurapka
Kurmenē
***
Ja spēju
otram
dāvināt
Es zinu — laimei jau nevajag daudz…
Lai es būtu laimīga, man nevajag ne daudz naudas, ne mantas. Es esmu laimīga, ja spēju otram dāvināt kādu prieciņu, siltu smaidu, sirsnīgu vārdu.
Ir labi, ja kāds kādu gaida, ja spēj pateikt ko labu. Un, ja arī ir kāda diena, kura šķiet galīgi nepareiza un sāpīga, vēlāk mēs saprotam — tas ir bijis labi, jo devis iespēju apjaust, ka dzīvē var būt vēl sliktāk.
Ilze Liepiņa
Skrīveros, 13 gadu
***
Vārds paver sirdi
Laimei jau nevajag
daudz… —
Vienu zvaigznēm piebērtu
pļavu,
Vienu nemiera pilnu upi
Un vienu cilvēka mūžu.
Vairāk kā nedēļu domās “bīdīju” ideju uzrakstīt vēstuli konkursam “Laimei jau nevajag daudz…”.
Vienā no avīzes “Diena” sestdienas pielikumiem izlasīju Daces Rukšānes rakstu. Tajā atradu domas, kuras palīdzēja tapt šai vēstulei.
Pirms turpinu, mazs citāts no šī raksta: “Jebkurš labs vārds paver arī otra cilvēka sirdi, un tas varētu būt kā solis pretim uz jaunu atklātības līmeni”.
Cik gan bieži dzirdēts teikums: “Ar vārdu var ievainot sāpīgāk kā ar ieroci”. Bet, ja mēs spētu šo teikumu pārveidot tā: “Ar vārdu var cilvēku “pacelt”, var likt viņam noticēt sev un apkārtējiem, ar vārdu var sameklēt ceļu uz laimi, ja esi noklīdis vai uzticējies maldugunij.”
Vārdu, darbu un cerību saskaņa palīdz mums rast sirdsmieru, palīdz izturēt brīžos, kad sāp un mēs sev sakām: “Sirds, uzdziedi par to, ka saule vēl ceļu šurp pie manis zin. Par avotu, kur manas acis vēl vienmēr tīru rasu smeļ”.
Monika Pavloviča
Gricgalē
