Lai pēc iespējas nesāpīgāk pārdzīvotu pārmaiņas, svarīgs ir pareizs skatījums uz tām.
Lai pēc iespējas nesāpīgāk pārdzīvotu pārmaiņas, svarīgs ir pareizs skatījums uz tām
Lai kā cilvēks ilgotos pēc miera un stabilitātes, vai ik uz soļa viņu var piemeklēt lielākas vai mazākas pārmaiņas, kas liek mainīties un pielāgoties. Jaunais gads nesis kārtējo cenu kāpumu, kāds ieguvis, kāds zaudējis labu darbu, kādā ģimenē gaidīts vai negaidīts pieteicies mazulis, citā uz mūžu atvadījies tuvs cilvēks, viens satuvinājies, otrs šķīries un tā bezgala no lielām lietām līdz pat frizūras maiņai un jaunām kurpēm. Kā uztvert pārmaiņas? Kādi iekšēji procesi tās pavada? Vai varam būt gatavi jaunajam? Šos jautājumus risinām ar psiholoģi Ingu Birkmani, kuras stāstījums atklāj visai negaidītus pavērsienus, piemēram, par cilvēka izvēles vareno spēku.
Divu veidu attieksmes
Runājot par pārmaiņām, man raisās lielas un filosofiskas pārdomas. Jebkurā gadījumā tās ir dzīves neatņemama daļa un notiek visu laiku, jo nekas nestāv uz vietas. Var šķist ļoti jokaini, bet es ticu, ka tā ir mana brīva izvēle, ko ar pārmaiņām daru, kā pret tām attiecos un kā tās uztveru. Šo attieksmi iespējams iedalīt divās kategorijās. Vieni pārmaiņas uzskata par kaut ko traģisku, pret ko jācīnās, bet otri — kā izaicinājumu. Labas vai sliktas, bet ar katrām es varu kaut ko iesākt un mācīties no tām. Šai domai gan nevajadzētu būt pirmajai, ja piedzīvoti traģiski notikumi, tomēr kaut kur tai būtu jāparādās, lai pārmaiņas varētu pārdzīvot veselīgi.
Teorētiski izmaiņas var nosaukt par krīzi — viss pazīstamais, pie kā līdz šim biju pieradis un zinājis, kā ar to rīkoties, kļuvis cits. Lai nesabruktu, ko gan arī cilvēks var izvēlēties, būtu jāiziet cauri vairākiem krīzes posmiem.
Aizdusmoties līdz mūža galam
Rodoties krīzei, pirmās emocijas loģiski ir šoks. Ja noticis kas ārkārtējs, tas var izpausties fizioloģiski kā drebuļi, cilvēks nevar parunāt, viņam ir slikta dūša, sāp kuņģis vai galva — kā kuram. Šādā brīdī vajadzētu rūpēties tikai par fizisko labsajūtu, piemēram, uzvārīt tēju, sasegt, samīļot un mierināt, ka viss būs labi — šeit šie vārdi der! Turpmākie posmi, kas ir pilnīgi dabīgi un universāli, ir dusmošanās, vainošana, noliegums un visbeidzot atkarībā no situācijas — samierināšanās vai piedošana.
Tomēr kādā krīzes posmā iespējams iestrēgt pat gadiem ilgi, aizdusmoties vai aizvainoties līdz mūža galam. Tas nozīmē vien to, ka pietrūkst pareiza skatījuma, vajadzīgo līdzekļu un paņēmienu, kā tikt ar to galā, tāpēc jāmeklē palīdzība no malas.
Neticu lielām nejaušībām
Pārmaiņās saskatīt izaicinājumu ir kā solis blakus krīzes posmiem. Tas var izklausīties ļoti jocīgi, bet cilvēks izvēlas ne tikai attieksmi pret lietām, bet arī lietas. Ja ieskatās dziļāk, situācijas un pārmaiņas mēs paši esam radījuši, devuši tajās ieguldījumu, un acīmredzot mums ir nepieciešamie resursi, lai tiktu ar to galā. Jāatbild vien uz pāris svarīgiem jautājumiem — kas es esmu, ko gribu paveikt, kas man nepieciešams un ko patiesi no sirds vēlos? Ja to skaidri zini, aktualizē un nosauc vārdā, kļūsti par magnētu, kas šīs lietas piesaista. Piemēram, ja tev ir ļoti liela vēlēšanās pēc dziļām sarunām vai maigas attieksmes, tu šādus cilvēkus arī pievilksi. Nekad neticēšu, ja kāds teiks: “Ups, gadījās!”. Neticu, ka laulības izjūk tikai tāpēc, ka kādam, piemēram, gadījies iemīlēties citā cilvēkā, ka ne no šā, ne no tā man gadījies ienaidnieks. Manis paša rokās ir, vai tas būs labs vai slikts, kas ar mani notiks. Gribu, varu kļūt par dzērāju vai prostitūtu, gribu – par prezidentu. Vispirms ir mana vēlme un pasūtījums sev pašam. Te var meklēt arī atbildes, kāpēc man blakus ir alkoholiķis, varmāka vai narkomāns. Kāpēc mani atstāj? Kāpēc esmu saslimis? Kāpēc man tas ir vajadzīgs?
Diemžēl jau no bērnības mums ticis “borēts”, ka viss ir atkarīgs no kādiem ārējiem apstākļiem. Arī ortodoksālā institucionālā baznīca dažkārt māca, ka atskaites punkts ir ārpusē un tu neesi nekas. Tev tikai jāizpilda likumi un noteikumi, un tas kaut kas nolems, vai esi rīkojies pareizi. Ja sodīs, tad acīmredzot izdarīji nepareizi, un tev no tā jāmācās. Viss, ko dari, iznāk aiz bailēm, kas iezogas darbā un ģimenē. Lai arī piekrīti citai attieksmei, ir viegli krist atpakaļ, tāpēc svarīgi ir sevi izglītot.
***
Par pārmaiņām
Tās notiek visu laiku, jo nekas dzīvē nestāv uz vietas.
Teorētiski pārmaiņas var nosaukt par krīzi, kad jāizdzīvo šoks, dusmošanās, vainošana, noliegums, samierināšanās un piedošana.
Sastopoties ar pārmaiņām, varam izvēlēties attieksmi pret tām – pieņemt kā izaicinājumu vai sabrukt.
Ieskatoties dziļāk, situācijas un pārmaiņas mēs paši esam radījuši, un acīmredzot mums ir nepieciešamie resursi, lai tiktu ar to galā.
Cilvēka paša rokās ir, vai ar viņu notiks kas labs vai slikts.
***
Kā uztverat pārmaiņas savā dzīvē?
Olita Sticere:
— Mana dzīve rit mierīgā gultnē, un pagaidām nekādu pārmaiņu nav. Taču, kad tādas bija, pieņēmu kā notikumu, ar kuru jāsamierinās vai arī jāmēģina slikto vērst par labu. Katrā ziņā pārmaiņas mani nebaida.
Larisa Daņilova:
— Kā pašsaprotamu faktu, kuru jāpieņem. Nekādās galējībās vai panikā “nekrītu”. Atceros, ka pat nelaimē esot sava laimīte. Vienmēr pārdomāju visus “par” un “pret”.
Zane Brovacka:
— Nosvērti un mierīgi. Ja notiek kas slikts, mēģinu labot un darīt visu, lai to novērstu. Ja ir kas labs, priecājos un cenšos dzīvi ievirzīt jaunajā gultnē. Es priecājos par katru dienu un notikumu.
Milda Malafejeva:
— Pozitīvi. Vienmēr strādāju, bet ziemā vingroju un neļaujos drūmām domām vai depresijai. Dzīve ir kustībā, ja ir problēmas, apkārt ir draudzenes, un kopā visam tiekam pāri.
Iveta Grundšteina:
— Parasti priecājos, jo uzskatu, ka pārmaiņas vienmēr dzīvi dara labāku. Ja tomēr gadās kas negaidīts, cenšos sevi sakārtot tā, lai iztiktu bez stresa un negatīvām emocijām.
