Rudenīgi pelēkā mētelī dodas projām 2007. gads. Vēl viena rinda vai varbūt lappuse mūsu mūža metos ierakstīta.
Rudenīgi pelēkā mētelī dodas projām 2007. gads. Vēl viena rinda vai varbūt lappuse mūsu mūža metos ierakstīta.
Zemniekiem gads dāvāja labu ražu, katrā pagastā varam priecāties par arvien vairāk sakoptām sētām un dārziem. Cilvēkos radusies savas zemes un mājas vērtīguma un senču mantojuma saglabāšanas apziņa. Laukos arvien vairāk jūtam latviskumu, jo tur ceļ godā senču tikumus un tradīcijas.
Cerīgi, ka aizvadītajā gadā valstī piedzima vairāk bērniņu. Tas vieš ticību, ka tauta dzīvos un latvieši kā pieneņpūkas neizklīdīs pasaules vējos. Kaut arī daudzi jau mīt svešumā, dzimtene viņus gaida atpakaļ, mājās.
Kas šogad neizdarīts, būs jāpaveic nākamgad. Lai Latvijā vēl būtu kāds Stikla kalns un arī Antiņš, kurš tajā nepaguris trauktos. Lai katrā sirdī būtu vieta saulei un baltām domām!
PIRMAIS SNIEGS. Par to zem Aizkraukles lielās egles priecājas rūķīšu bariņš. Viņi kopā ar skolotājām Aigu Bērziņu (no kreisās) un Ivetu Ieviņu atnākuši no bērnudārza “Zīlīte”.
