Vecgada vakarā 95. dzimšanas dienu svin mazzalviete Minna Saulīte.
Vecgada vakarā 95. dzimšanas dienu svin mazzalviete Minna Saulīte. Ja ticam, ka cilvēka vārds raksturo tā īpašnieku, tad jubilāres uzvārds atspoguļo viņas būtību, jo sarunas laikā pārliecinājos, ka Minnas kundze ir gaišs un labestīgs cilvēks, un saruna ar viņu mani sasildīja gluži kā saulīte.
Darbus apgūst jau bērnībā
Visu, kas garajā mūžā piedzīvots un pārdzīvots, jubilāre nemaz negrib atcerēties. Dzīve viņu nav saudzējusi jau kopš bērnības, tāpēc dzimšanas dienas priekšvakarā pārlapojām dzīves priecīgākos brīžus. Mūža lielāko daļu jubilāre nodzīvojusi Mazzalves pagastā, dzimusi kalēja ģimenē Zalvē, tolaik — Lielzalvē. Tēva saimniecībā jau agrā bērnībā apgūti visi smagie zemes darbi. “Tēvs bija ļoti stingrs, nepiekāpīgs, reizēm likās, ka izturas pārāk nežēlīgi pret mums, bērniem. Tomēr zinu, ka viņš mūs ļoti mīlēja,” atceras Minnas kundze. Arī vēlāk, kad pašai jau bija ģimene, jubilāre visu mūžu smagi strādājusi kolhozā un savā saimniecībā. Kolhoza biešu lauks bijis piecu kilometru attālumā no mājām, bet ērberģiete pusdienlaikā nāca mājās, izslauca govis, pabaroja lopus, tad atkal atpakaļ pie bietēm.
Ģimene — vislielākā bagātība
Jubilāres ģimenē piedzimuši trīs dēli, diemžēl divi no viņiem jau aizsaulē. Vīrs nomira, kad jaunākajam dēlam bija tikai divi gadiņi. Dēlus izaudzināja viena, par saimniecību rūpējās viena, līdz dēli varēja palīdzēt lauku darbos. Tagad Minnas kundze dzīvo dēla Māra un vedeklas Intas ģimenē — viņai ir trīs mazbērni un jau divi mazmazbērni. Visiem savas ģimenes Ogrē, Bauskā, tāpēc kopā sanāk tikai lielākos svētkos. Gadi darījuši savu — jubilāre slikti dzird, arī acis kļuvušas miglainas, lasīt un adīt vairs nevar, toties tālumā var saredzēt skaidri. Arī tagad jubilāre katru rītu un vakaru izslauc gotiņu, spaiņus gan nes dēls. “Ja būtu nēši, varētu panest, bet rokās gan vairs nē. Visu mūžu lopus esmu kopusi tā, kā mācīja mans tēvs, toties dēls visu dara citādāk,” stāsta Minnas kundze.
“Nevaru mierā nosēdēt!”
“Nezinu, kā sagaidīt pavasari,” kā jokodams ierunājas Māris. “Māte bez darba nevar ne dienu nosēdēt, un tad mēs viens otram “bojājam nervus”. Es jau pats varētu izslaukt gotiņu, bet viņa grib strādāt. Vasarā viena pati izravēja visu biešu lauku, nevienu nelaida klāt,” stāsta jubilāres dēls. Minnas kundze smaidot māj ar galvu: “Jā, gaidu pavasari! Tad varēšu strādāt, citādi nevaru nosēdēt! Ja vienīgi nebūs veselības, pa ziemu atkal tikšu slimnīcā, tad laiks paies ātrāk. Kā es priecājos, kad nokļūstu Neretas slimnīcā, jūtos tur kā mājās! Trūkst vārdu, lai pastāstītu par medmāsu draudzīgo attieksmi pret svešu cilvēku, arī ārsts Uldis Grietiņš Neretā un Valdis Grīgs Aizkrauklē man ir ļoti daudz palīdzējuši un darījuši labu. Slimnīcā esmu ieguvusi draudzenes, viena ir no Iršiem, ar kuru bieži sazināmies. Sūtām viena otrai sveicienus joprojām.”
Jāiet uz balli
Jubilāre atceras, ka agrāk dzimšanas dienas svinēja pieticīgāk, svarīgi bija visiem sanākt kopā, lustēties un dziedāt: “Svētkus svinam kopā ar kaimiņiem, manas dzimšanas dienas — kopā ar draudzenēm. Esam kā viena ģimene, daudzajos gados esam pieraduši viens pie otra. Arī tagad viņas noteikti nāks pie manis, tāpēc jau sen dzimšanas dienu sākam svinēt priekšpusdienā, lai līdz ar tumsu varētu nokļūt mājās. Nav vairs tas vecums, kad var ballēties naktī. Katru gadu eju uz pensionāru balli, ko rīko pagastā, laikam arī šogad neizsprukšu!” Par garo mūžu jubilāre piebilst — ir bijis grūti, ļoti grūti, bet darbs vienmēr palīdzējis tikt grūtībām pāri: “Lauku cilvēkam lopi nozīmē daudz, citi to nevar saprast. Tā arī esmu dzīvojusi visu mūžu — pati nebūšu paēdusi, bet bērni un lopi kūtī vienmēr būs pabaroti.
