Aizvadītais gads gan darbā, gan privātajā dzīvē ieviesa dažas korekcijas. Beidzot atradu atbildes uz jau iepriekš uzdotiem jautājumiem un guvu vērtīgu atziņu, ka nevajag pat mēģināt sevi piemānīt, jo agrāk vai vēlāk sevi pieķeršu.
Aizvadītais gads gan darbā, gan privātajā dzīvē ieviesa dažas korekcijas. Beidzot atradu atbildes uz jau iepriekš uzdotiem jautājumiem un guvu vērtīgu atziņu, ka nevajag pat mēģināt sevi piemānīt, jo agrāk vai vēlāk sevi pieķeršu. Un vēl — mums vienmēr liekas, ka zinām labāk, kā otram būtu jādzīvo un kas jādara, diemžēl bieži nezinām, kā “pareizāk” dzīvot savu dzīvi. Tāpēc Jaunajā gadā esmu apņēmusies vairs neslāpēt savas emocijas un neuztraukties par to, vai tas ir labi, slikti, melns vai balts un ko par to domās citi.
Darbā aizvadītais gads negaidot deva jaunu uzdevumu — uzņemties lauku reportieres pienākumus. Jāatzīst, ka līdz tam lauksaimniecības nozare man bija “tumša bilde”. Kūtī, protams, esmu bijusi, govis, cūkas, kazas un citus lopiņus arī redzējusi, bērnībā pat vecmammas pļavās ganīju kazas, tomēr daudzas saimniekošanas lietas man bija pavisam svešas. Kad bija jāsagatavo pirmais raksts lauku lappusei, biju ne pa jokam uztraukusies — daudz ko nesapratu no tehnikas, Eiropas naudām un piena kvotām. Par ko ar zemniekiem lai runāju?
Atzīšos, vienā no pirmajiem braucieniem uz zemnieku saimniecību biju satraukusies. Bailes un šaubas pazuda brīdī, kad viesojos Staburaga pagasta “Avotiņos”, kur dzīvo un strādā Vegneru ģimene. Mani uzņēma kā sen neredzētu paziņu, lai gan šos cilvēkus satiku pirmo reizi mūžā. Un tad atskārtu to, ko jau sen zināju — man tikai jāļauj zemniekiem stāstīt, jāklausās un jājautā.
Arī rīts Secē, Valta Mišina saimniecībā “Vēžnieki”, man palicis spilgtā atmiņā. Valtam šis ir pirmais patstāvīgas saimniekošanas gads, un viņš, gluži tāpat kā es, vēl meklē atbildes uz daudziem jautājumiem. “Neviens neteica, ka būs viegli,” sacīja Valts atvadoties. Arī šie vārdi man palikuši atmiņā.
Pāris mēnešos esmu pabijusi apmēram divdesmit Aizkraukles rajona saimniecībās, un katru reizi redakcijā atgriežos ar gandarījuma sajūtu. Laukos ir īstie cilvēki, kuri apzinās, ka paši izvēlējušies šādu dzīvesveidu, viņi nečīkst un negaida, ka notiks brīnumi, bet strādā. Savukārt no gados vecajiem saimniekiem staro tāda dzīvesgudrība, ko nevar izlasīt nevienā grāmatā. Ikviena tikšanās ir kā jauna lapa grāmatā.
Katra cilvēka dzīvesstāsts ir īpašs. Un brīžos, kad kāds zemnieks kautrīgi man stāsta, ka kaimiņam ir lepnāka kūts, lielāks ganāmpulks un jauns traktors, es saku: bet arī jūs strādājat! Ne jau lopu skaits vai kūts platība ir svarīga! Mans novēlējums Jaunajā gadā — nenovērtēsim sevi un savu darbu par zemu! Novērtēsim vispirms to, kas mums jau ir, un tikai tad tieksimies pēc tā, ko vēl varam gūt!
