Kad Ziemassvētkos no māsīcas saņēmu apsveikumu, atcerējos kādas paziņas teikto. Viņa stāstīja par kosmiskajiem pāriem, kuri radīti viens otram.
Kad Ziemassvētkos no māsīcas saņēmu apsveikumu, atcerējos kādas paziņas teikto. Viņa stāstīja par kosmiskajiem pāriem, kuri radīti viens otram. Taču tādu pasaulē esot ļoti maz. Šos cilvēkus varot pazīt jau pa gabalu — starp viņiem valdot vārdos neizsakāma saskaņa.
Tāda ir arī manas radinieces ģimene, kurā izaudzināti trīs dēli, un nu jau stārķis atnesis arī mazbērnus. Greizsirdība, neuzticība, dzeršana — tie viņu ģimenē ir svešvārdi.
Darba steigā ar radiem iznāk reti satikties, parasti tas notiek kapusvētkos, kad pieminam aizsaulē aizgājušos. Pie daudzām kapu kopiņām vīri stāv kā brieži, bet sievas kā irbītes tekalē ar spaiņiem, grābekļiem un kapļiem. Taču, kad ierodas Jolanta ar Pēteri, tā sauc manus radiniekus, prieks noskatīties, kā viņi darbojas. Viens otru saucot mīlināmos vārdos, viņi it kā izdejo katru darbiņu.
Kad kaimiņrajona pagasta avīzes redakcija veica aptauju par sirsnīgāko, izpalīdzīgāko un čaklāko iedzīvotāju, visās nominācijās bija nosaukti Jolantas un Pētera vārdi.
Mīlot viens otru, viņi labestības puķi uzziedinājuši ne tikai savos bērnos, bet arī sastaptajos cilvēkos. Šķiet, grāmatas “Neaizmirsti vislabāko” autora Anselma Grīna teiktais ir tieši par viņiem: “Kad pie mums atnāk priecīgs cilvēks, mēs sakām: “Saulīte ir klāt!”. Ir tādi saules bērni, kas visur ap sevi izplata prieka pilnu gaišumu un dzīvīgumu!”.
Kad atmiņā pārcilāju savu paziņu loku, vienas rokas pirkstu ir par daudz, lai saskaitītu “kosmiskos pārus”.
Gadumija ir laiks, kad ticam brīnumiem. Varbūt tā mums pretī sūtīs saules bērnus.
