Gada nogalē viens otram vēlam laimīgu nākotni. Taču, atšķirot jaunu kalendāru, atceramies arī labo, ko piedzīvojām aizvadītajā gadā.
Gada nogalē viens otram vēlam laimīgu nākotni. Taču, atšķirot jaunu kalendāru, atceramies arī labo, ko piedzīvojām aizvadītajā gadā.
Man šogad 13. jūlijā bija īpaša vārdadiena. Todien vasara ziedēja pilnā plaukumā, un Daugavas ūdenī spoguļojās balto mākoņu skupsnas. Tieši 13. jūlijā Aizkraukles Romas katoļu baznīcā daudzi kristieši sagaidīja Simtgadu relikviju šķirstu ar Svētās Terēzes no Bērna Jēzus mirstīgajām atliekām. Viņas vārdā ir nosaukta arī mūsu baznīca.
Svētā Terēzīte, kā viņu mīļi sauc kristieši visā pasaulē, ir viena no mūslaiku populārākajām svētajām. Īpaši tuva viņa ir jauniešiem, jo tieši no Svētās Terēzes viņi visbiežāk izlūdzas un arī saņem žēlastību. Viņu lūdzot, izveseļojas daudz cilvēku, un daudzi gūst dvēseles mieru.
Šķirstu Aizkraukles katoļu baznīcas pagalmā sagaidīja simtiem cilvēku, kuri bijībā noliektām galvām, dievnama zvanam skanot, pavadīja to līdz altārim. Dievnamu pildīja lilijas un rozes. Daudzi raudāja, kad lūdzoties pielika rokas pie šķirsta. Arī mēs ar mazmeitu, pieskaroties relikviju šķirstam, no Svētās Terēzes lūdzām žēlastību, stiprinājumu un sirdsmieru.
Svētajai Terēzei atstājām sārtu rozi un pa sarkanai rozei paņēmām sev. Tās bija svētītas baznīcā un noliktas mums, lūdzējiem, kuri jutām Svētās Terēzes klātbūtni.
Kad izgājām no baznīcas, negribējās runāt, jo šķita, ka neesam vienas, ka mūs pavada Terēzes labestīgais smaids. Rozes ziedlapiņas ir saglabātas un atgādina man par šo tikšanos, kuru atcerēšos visu mūžu. Atcerēšos kā visskaistāko apsveikumu vārdadienā.
