Vecs sirms vīrs ienāca redakcijā un mirkli mīņājās pie durvīm, burzot rokās noņemto cepuri.
Vecs sirms vīrs ienāca redakcijā un mirkli mīņājās pie durvīm, burzot rokās noņemto cepuri. Uzaicināts apsēsties, viņš neveikli piemetās uz krēsla maliņas un nezināja, kā sākt savu stāstu. Intuīcija teica priekšā: tas nebūs iepriecinošs. Ar labām vēstīm pie mums nāk retāk, vairāk ar sūdzībām un raizēm.
Katru gadu pirms Ziemassvētkiem vecais vīrs, kurš mantojis sentēvu zemi un mežu, gadā pēdējo reizi apstaigājot savu īpašumu un pārbaudot, vai viss kārtībā, kā pastiepušās garumā jaunaudzes, vai eglēs daudz čiekuru, kur jau būtu zāģējamas priedes. Tāpat darījis arī šogad, ar skatu apmīļojot vai katru koku un krūmu. Sniegu velti gaidīdamas, zem kājām čaukstējušas brūklenāja lapiņas, liekušies viršu stublāji, klusumu pārtraucis vienīgi zem stingrāka soļa pārlūzis sauss zars. Šo ainu apmeklētājs uzbūra kā gleznu, pat neticēju, ka tā par mežu var stāstīt vienkāršs lauku vīrs.
Tā priecādamies par ziemu gaidošo mežu un pie reizes meklēdams piemērotu eglīti Ziemassvētku priekam, sirmgalvis pēkšņi iznācis izcirtumā, kuram gan tur nemaz nevajadzējis būt. No varenajām priedēm, kuras saimnieks bija plānojis zāģēt pēc pāris gadiem, lai būvētu jaunu pirti, rēgojušies tikai stumbeņi… Celmi kā bijušās godības pierādījums vīdējuši no cirsmā haotiski samētātajām zaru kaudzēm. Meža audze bija pazudusi kā nebijusi. Kāds jau varbūt baļķus aizvedis uz gateri vai pārdevis uzpircējam un par saņemto naudu ar vērienu gatavojas nosvinēt svētkus. To pašu būtu varējis darīt arī vecais vīrs, taču viņš gaidīja, kad koki sasniegs īsto pilnbriedu un tos varēs izmantot paredzētajam mērķim.
Saimnieks par notikušo ziņojis policijai. Iecirkņa inspektors atbraucis, apskatījis cirsmu, šo to pierakstījis un prom bijis. Teicis, lai gaida, varbūt kaut ko uzzināšot, tomēr rokas vien noplātījis. Meža zagļus neesot viegli noķert. Ja vēl būtu ziema, kad sniegā paliek riepu nospiedumi, bet arī tad bez garantijas. Vairākas reizes vīrs zvanījis policijai, bet neko jaunu neesot noskaidrojis. Kā mēdz teikt — “ar galiem”… Pār vecā vīra bārdaino vaigu noritēja asara. Viņš teica — tas no vēja… Bet pašam kaklā iestrēga kamols, un kādu brīdi viņš parunāt vairs nevarēja.
Nezināju, ko teikt. Pati esmu saskārusies ar situāciju, kad īstu krāpnieku, pat ar visiem pierādījumiem, likumsargi par tādu neuzskata un paziņo, ka tas ir neveiksmīgs bizness. Tāpat varētu būt ar zagli, kurš aiz rokas nav pieķerts.
Apbrīnoju cilvēku, kurš par savu mežu spēj runāt tik izjusti un par kokiem bēdāties vairāk kā par cilvēkiem. Sāļais piliens vīra bārdas rugājos šūpojās kā rasas lāse zāles stiebrā, bet viņš to neievēroja. Viņš domāja par pirtiņu, kura paliks neuzcelta, jo būs jāgaida, kad pietiekami izaugs nākamais cērtamais meža nogabals.
Šo tikšanos atceros tāpēc, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad kādam cilvēkam, kurš vērsies redakcijā, nespēju palīdzēt. Bezspēcība nomāc visvairāk. Ļoti ceru, ka nākamajā gadā tādu brīžu būs mazāk vai nebūs nemaz. To no sirds novēlu arī katram no jums, lasītāji!
