Nākamā gada 18. februārī būs divdesmit gadu, kopš Sandra Ingrīda Orlova strādā Neretas kultūras namā.
Nākamā gada 18. februārī būs divdesmit gadu, kopš Sandra Ingrīda Orlova strādā Neretas kultūras namā. Kopš pagājušā gada rudens viņa ir kultūras nama direktore, iepriekš — mākslinieciskās daļas vadītāja. Vienmēr, kad mums ir brīvdienas, kultūras darbiniekiem ir saspringtākais darba laiks, un par atpūtu un klusiem svētkiem ģimenes lokā jāaizmirst. Arī tagad.
Evitas Apiņas teksts un foto
Sarunā ar Sandru Ingrīdu Orlovu meklējam atbildes uz jautājumiem: vai cilvēks var pielāgoties šim darba ritmam, lai neciestu privātā dzīve, kā neizsmelt iekšējās rezerves, kā vienmēr atrast atkal jaunas idejas? Jautāju arī — vai viegli strādāt laukos, kur vietējie bieži plāta rokas un saka: pie mums nekas nenotiek, nekā nav, nekādas kultūras dzīves! Vai tas ir darbs, kuru kādreiz var padarīt tā, lai visiem būtu labi?
Ar Sandru Ingrīdu Orlovu esam pazīstamas vairākus gadus, tāpēc justos neveikli, ja sarunā viņa būtu jāuzrunā ar “jūs”, savukārt Sandra par “tu” tikai priecājas, jo uzrunu “jūs” viņa saista ar cieņas izrādīšanu vecākiem cilvēkiem.
Var paveikt arī viena
— Vai darbs kultūras namā bija apzināts mērķis, ko īstenoji?
— Mācoties Viesītes vidusskolā, man patika organizēt pasākumus, rīkot klases vakarus, un iesaistīt aktivitātēs pārējos man nesagādāja grūtības. Mācījos labi, biju pionieru pulciņa vadītāja un arī komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre, kas tolaik bija liels gods un atbildība. Dzīve iegrozījās tā, ka pēc vidusskolas uzreiz neiestājos augstskolā, bet apprecējos, un mums piedzima dēls. Neilgi pēc tam smagi saslimu, bet pēc izveseļošanās par augstskolu nedomāju. Tieši tobrīd Neretas kultūras namā bija vajadzīgs darbinieks, un 1988. gada 18. februārī es sāku strādāt par mākslinieciskās daļas vadītāju.
— Tagad esi viena, citu darbinieku kultūras namā nav. Vai nav pārāk grūti?
— Vairāk nekā astoņpadsmit gadu nostrādājām tandēmā ar kultūras nama direktori Intu Klimoviču. Biju pieradusi darboties divatā, varējām aprunāties un pavaicāt padomu. Protams, arī viena varu visu paveikt, fiziski mans darbs nav tas smagākais. Grūti ir tāpēc, ka viss jāizlemj vienai, nav, kam pajautāt — ko tu par to domā? Priecājos, ka man ir uzticami pašdarbnieki, viņi piedāvā savas idejas.
— Kādās aktivitātēs neretieši iesaistās?
— Neretas kultūras namā darbojas vidējās paaudzes deju kolektīvs “Sēļi”, kuru vadu kopš 1996. gada. Darbojas dramatiskais kolektīvs, sieviešu vokālais ansamblis, iepriekš mazajiem bija savs ansamblis, arī sarīkojumu deju nodarbības. Deju skolotāja, beidzoties bērna kopšanas atvaļinājumam, solīja atkal strādāt.
“Bišķi atpūtīšos!”
— Kā cilvēkus iesaistīt, jo mēģinājumi ir vēlu vakaros, pēc darba?
— Grūti! Visiem ir darbs, visi esam noguruši, tomēr atrodam laiku un spēku mēģinājumiem. Dažreiz vecāki mazos bērnus pat ņem līdzi, jo viņus tajā brīdī nav kam pieskatīt. Viss atkarīgs no mums pašiem, no mūsu izvēles, kā pavadīt savu brīvo laiku — pie televizora vai, piemēram, dejojot. Man ļoti patika, kā atbildēja kāds dejotājs, kuram ir liela saimniecība, jāceļas agri no rīta un smagi jāstrādā. Viņš atnāk uz mēģinājumu, ieveļas krēslā un sēž. Kad saku, ka jāiet dejot, viņš jautā — vai nevar nedejot? Es jautāju pretī — kāpēc tad tu vispār atnāci? — Bišķi atpūsties no visa! Un tad es domāju, cik tas ir forši — cilvēks ir fiziski pārguris, bet viņš atnāk uz deju mēģinājumu, lai no visa atslēgtos un atpūstos!
— Bieži dzirdam cilvēkus sakām — pie mums nekas nenotiek. Ja notiek, tad nepatīk. Kas tev būtu par to sakāms?
— Strādājot tik daudzus gadus kultūras namā, esmu pieradusi, ka tā ir joma, kurā nekad visiem nevarēs izdabāt, visiem nekad nebūs labi. Manuprāt, Neretā vienmēr ir bijuši un arī tagad ir baudāmi un tīkami pasākumi dažādām gaumēm. Pie mums ir viesojušās gandrīz visas Latvijā populārākās grupas un mūziķi, aktieri un citi kultūras darbinieki. Rīkojot koncertu vai teātra izrādi, vienmēr ņemu vērā vietējo iedzīvotāju maksātspēju. Domāju, ka pusotra vai divi lati par labu koncertu ir pieņemama cena, jo brauciens uz Rīgu izmaksātu krietni dārgāk. Ir bijuši pasākumi arī par simbolisku samaksu un ziedojumiem, bet tas jau vienmēr nav iespējams.
— Kāpēc arī tad, kad pasākums ir gandrīz bez maksas, cilvēki ir neatsaucīgi?
— Manuprāt, cilvēki ir kļuvuši kūtri ne tikai pie mums, tā ir vispārēja tendence. Iespējams, vainojama politiski ekonomiskā situācija valstī, kad cilvēkiem ir problēmas ģimenē, nav naudas, nav darba, līdz ar to viņi ir neapmierināti, kašķīgi un negatīvi noskaņoti. Bieži jādzird — man neko nevajag, man nepatīk, es negribu. Tomēr ir daudz tādu neretiešu, kuri aktīvi iesaistās visos pasākumos tikpat ilgi, cik es strādāju kultūras namā. Jāmīl vide, kurā dzīvo
— Vai esi domājusi par priekšrocībām, kādas ir laukos?
— Mani kaitina un asu pretreakciju izraisa tas, ka jaunieši, aizejot no savas dzimtās vietās, vēlāk it kā neatceras to “čuhņu”. Man liekas, tā vieta, no kurienes tu nāc, ir jāciena. Jānovērtē, ka pie mums ir laba vidusskola, bērnudārzs, pasts, slimnīca un veikali. Mums ir svaigs gaiss, upe, laba satiksme — citos pagastos tā nav. Tas arī ir svarīgs nosacījums — ja cilvēks ir saskaņā ar apkārtējo vidi un vietu, kurā viņš dzīvo un strādā, arī attieksme pret dzīvi un attiecības ar līdzcilvēkiem ir dzīvespriecīgas. Tagad jādomā par nākotni, par to, kas mainīsies, ja izveidosies Neretas novads. Esmu diezgan pesimistiski noskaņota, jo, apvienojoties vairākiem vienlīdz nabadzīgiem pagastiem, nekā labāka nebūs. Jāpaļaujas uz saviem spēkiem, arī vietējie uzņēmēji vienmēr palīdz, cik var.
— Vai vari salīdzināt laiku, kad sāki strādāt kultūras namā, un to, kā ir tagad?
— Pirms divdesmit gadiem kultūras pasākumi notika bieži. Neretieši paši bija ideju iniciatori, daudz ko īstenojām kopā. Bija laiks, kad cilvēki bija “ielīduši savās čaulās”, noslēgušies no pārējiem, un bija ļoti grūti viņus atkal “iekustināt”. Tagad domāju — ja ir bijis kaut kas ļoti ļoti labs, tad jāļauj tam kādu laiku nogulsnēties, lai atkal varētu radīt no jauna.
— Vai ir kāds pasākums, kas šobrīd “iekustinājis” neretiešus?
— Februārī jau ceturto gadu notiks uzņēmēju un visu iestāžu darbinieku kopāsanākšana. Kad pasākumu rīkojām pirmo reizi, atsaucība bija neliela, visi nevēlējās iesaistīties, bet tagad cilvēki ir daudz atsaucīgāki, atvērtāki. Domāju, šī ideja būs veiksmīgi iedzīvināta. Galvenais, pašiem ir jāvēlas kaut ko darīt, jo telpas mums ir, un visu varētu izdomāt, bet reizēm šķiet, ka jauniešiem neko nevajag. Dēls noskatījās videoierakstus no pasākumiem pirms divdesmit, piecpadsmit gadiem ar sajūsmu. Es saku — bet jūs arī tā varat! Vajag būt kādam, kurš organizē, uzņemas iniciatīvu un iesaista pārējos.
Pieņemtu izaicinājumu
— Vai citviet problēmas ir līdzīgas?
— Man ir labas attiecības ar kolēģiem ne tikai Aizkraukles rajonā, bieži sazinos ar kultūras namu vadītājām Mālpilī, Sabilē, Cēsīs, Spārēs. Visur ir līdzīgi. Ir gan atbalstītāji, gan skeptiķi, gan vienaldzīgie. Diezgan daudz projektu īstenojam pašu spēkiem, maināmies idejām ar kolēģiem. Domāju, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Ir pagājis gandrīz divdesmit gadu, un daudz kas ir “izsmelts”, izmēģināts. Ja man kādreiz piedāvātu darboties citā jomā, es to nopietni apsvērtu, jo jūtu, ka ir laiks kaut ko mainīt, uzdrīkstēties pamēģināt kaut ko citu.
— Kā izdodas atrast jaunas idejas?
— Tā kā kultūras darbinieku darbdiena nav normēta, man nav jāstrādā no tikiem līdz tikiem. Bieži ir tā — pieceļos naktī un sāku rakstīt, tad nejūtu, kā paskrien laiks. Skaidrs, ka otrā dienā darbā nebūšu deviņos no rīta. Par padarīto ir jābūt gandarījumam, nevaru strādāt tikai tāpēc, lai saņemtu algu. Ļoti grūti sabalansēt darbu ar ģimenes dzīvi, jo pasākumi notiek brīvdienās un vēlu vakaros. Ja ir cilvēks, kurš saprot manu darbu vai arī ir tikpat “traks”, tad viss izdodas. Ja otrs tevi nesaprot, tad šis ir viens no izplatītākajiem iemesliem, kāpēc izjūk ģimenes. Pienāk brīdis, kad tu salūzti. Un tad jāmeklē spēks sevī, lai tam tiktu pāri.
Paši sniegā, mutes sniegā
— Kā tavā ģimenē svin svētkus?
— Kopš vien atceros, mūsu ģimenē nekad nav valdījušas materiālas lietas. Laiks līdz Jaunajam gadam ir prieka pilns, un tas, kā to pavadīt, ir atkarīgs no mums pašiem. Manam tēvam daudzus gadus bija zirgs, un mums bija tradīcija doties braucienā pa piesnigušu mežu. Iesēdāmies kamanās — māte, tēvs, bērni un mazbērni, viens otru grūdām no ragavām ārā, pikojāmies. Bērniem bija lieli prieki, kad drīkstēja no kamanām izgrūst vecmammu. Paši bijām sniegā, mutes sniegā. Vedām meža zvēriem burkānus, kāpostus un kartupeļus, un, lai gan dēls jau pieaudzis, arī šogad, braucot pēc eglītes, aizvedām kārumus meža zvēriem.
— Vai ir kaut kas, ko Jaunajā gadā vēlies?
— Ziemassvētkus un Jauno gadu vienmēr sagaidu ar ļoti dalītām izjūtām, jo šis man ir darba laiks. Reizēm jūtos tik piekususi, pašai gribas svētku mieru un ģimenes siltumu. Apzinos, ka pati esmu izvēlējusies šo profesiju, tāpēc jārod stimuls, gaišums un notikumi personiskajā dzīvē, kas atkal paceļ augstāk par zemi! Nav jau svarīgs dāvanas lielums, galvenais, lai tevi atceras, piezvana vai atsūta apsveikumu. Svarīgi, ka par tevi domā un neaizmirst. Smaids ir vislabākā dāvana, ko varam dāvināt viens otram. Kad pēc sarīkojuma kāds pienāk klāt un pasaka paldies, bija ļoti jauki, arī tas ir pierādījums, ka mans darbs nav bijis veltīgs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Sandra Ingrīda Orlova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1964. gada 6. jūnijs, Jēkabpils rajona Saukas pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā — absolvējusi Liepājas pedagoģisko akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: Neretas kultūras nama direktore.
ĢIMENE: dēls Māris (24) — tirdzniecības menedžeris SIA “Beweship Latvia”.
VAĻASPRIEKS: sēņošana, pastaigas mežā, pirtī iešana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
