Savā Ziemassvētku uzrunā Valsts prezidents Valdis Zatlers mums vēlēja atgūt sirdsmieru un smelties sevī un savā ģimenē spēku un ticību ceļā uz mērķi un pārdrošāko sapni.
Savā Ziemassvētku uzrunā Valsts prezidents Valdis Zatlers mums vēlēja atgūt sirdsmieru un smelties sevī un savā ģimenē spēku un ticību ceļā uz mērķi un pārdrošāko sapni. Prezidents grib ticēt lepnai un laimīgai Latvijai, kuras lielākā vērtība ir izglītots un patstāvīgus lēmumus pieņemt spējīgs cilvēks. Viņaprāt, labestība ir tā, kas neļauj lielus mērķus samainīt sīknaudā.
Skaisti un cēli vārdi. Mērķim jābūt kā pārdrošam sapnim. Tieši tā rīkojas kāda aizkraukliešu ģimene, īstenojot savus sapņus. Ne tāpēc, lai lielus mērķus izmainītu sīknaudā, bet lai izdzīvotu un nenokļūtu uz ielas. Pirms pāris gadiem apprecējās šīs ģimenes vienīgais dēls, un jaunā ģimene, paņemot kredītu, nopirka dzīvokli. Taču vīrs pēkšņi saslima un zaudēja labi atalgotu darbu. Lai spētu atmaksāt kredītu, uz Īriju devās gan jaunais vīrs un sieva, gan vīratēvs. Visi strādā kādā rūpnīcā, bet mājās ir tikai māte.
Viņa bija viena šajos Ziemassvētkos un būs viena, arī Jauno gadu sagaidot. Par kādu gan sirdsmieru šī sieviete var tagad domāt, zinot, ka viņas tuvākajiem cilvēkiem tik daudz kā pietrūkst un arī ģimene vairs nav kopā? Tikai tāpēc, lai nezaudētu jumtu virs galvas. Varam teikt, ka šis mērķis ir cēls, taču kur paliek valsts rūpes par cilvēku kā lielāko vērtību?
Prezidents gan aicināja neaizmirst tos, kuri dzīvo trūkumā, jo arī viņi ir daļa no mūsu Latvijas un viņiem ir jāsniedz drošs atbalsta plecs. Taču, kā to izdarīt un kam tad ir šis “atbalsta plecs”, to prezidenta kungs nepasacīja. Vai tiešām prezidents nezina, ka Latvijā apmēram 70 procentu iedzīvotāju tikai eksistē un viņus nevar aicināt piepildīt pārdrošus sapņus, jo viņiem jādomā par dienišķo maizes kumosu? Viņi nav daļa no Latvijas, bet tās vairākums. Zatlera kungs pārliecināts, ka neiecietība un augstprātība šogad sāpīgi ievainojusi Latviju. Man tomēr nav skaidrs, ko prezidents ar to domāja? Kur viņš pats pielicis plecu, lai ieviestu kārtību? Kāpēc viņš “piemirsa” savu prasību valdības koalīciju veidot no piecām labējām partijām? Iespējams, šī rīcība Latviju ir ievainojusi visvairāk, un tai nav nekādas saistības ar neiecietību un augstprātību. Un te nu neviens plecs nevar palīdzēt.
