Jau vairāk nekā 40 gadu vietalvietis Uldis Eiduks Ziemassvētkos no skapja izņem sarkano Ziemassvētku vecīša tērpu, pielaiko balto bārdu un dodas turp, kur bez viņa nevar iztikt.
Jau vairāk nekā 40 gadu vietalvietis Uldis Eiduks Ziemassvētkos no skapja izņem sarkano Ziemassvētku vecīša tērpu, pielaiko balto bārdu un dodas turp, kur bez viņa nevar iztikt.
Tēvu nodod josta
–– Kad uzzinājāt, ka Ziemassvētku vecītim iepriecināt bērnus palīdz parasti cilvēki?
–– Pirmā reize bija Madonas apriņķa Kalnozolos. Mans tēvs, kurš savlaik bija Latvijas Nacionālā teātra aktieris, tēloja Ziemassvētku vecīti. Es viņu pazinu pēc tā, ka viņš tērpam bija apjozis savu aizsargu jostu. Es biju tikai piecus vai sešus gadus vecs puišelis, taču jau tolaik sapratu, ka jābūt ļoti labestīgam cilvēkam, lai varētu doties palīgā īstajam Ziemassvētku vecītim radīt prieku bērniem. Šī pārliecība man ir vēl šobrīd.
–– Kad pats pirmo reizi uzģērbāt Ziemassvētku vecīša tērpu?
–– Tas bija 1966. gadā, kad mana meita apmeklēja bērnudārzu. Bija vajadzīgs Ziemassvētku vecītis. Piekritu palīdzēt un daru to joprojām. Mēdz teikt, ka neaizvietojamu cilvēku nav, taču ne viena vien vietalviešu paaudze mani uzskata par savu Ziemassvētku vecīti un nemaz nevar iedomāties, ka sarkano tērpu varētu uzģērbt kāds cits.
— Kad šogad sāksiet dalīt dāvanas?
— Šogad būs pirmā reize, kad tērps, vismaz Ziemassvētkos, paliks skapī. Esmu apsolījis braukt ciemos pie meitas uz Vāciju un pavadīt svētkus tur. Man šobrīd ir mazliet neparasta sajūta. Gada nogalē man noteikti pietrūks iespējas būt kopā ar bērniem pie eglītes. Tā jau kļuvusi par dzīves sastāvdaļu, kā citiem makšķerēšana vai medības. Reiz iesākot, to vairs nevar pārtraukt. Tomēr, iespējams, varēšu aizgūt kādas labas idejas no vāciešu Ziemassvētku vecīšiem.
Kāds mans paziņa, uzzinot, ka šogad Ziemassvētkos būšu ārzemēs, ļoti noskuma. Viņa bērns ļoti gaidot atkalredzēšanos. Pērn bērns stāstījis, ka tie vecīši citās eglītēs, kuri nevīžo zem pakulu bārdas savu īsto bārdu noskūt, noteikti neesot īsti. Viņam Vietalvā esot bijis īstais…
Jāmaina
balss
–– Un kā ar Ziemassvētku vecīša atveidošanu ģimenes lokā?
–– Jābūt īpaši uzmanīgam. Ne mirkli nedrīkst izrādīt, kas esi. Jāmaina balss un jāvelk mugurā svešāks apģērbs, lai bērni kaut mirklīti noticētu brīnumam. Var tikai apbrīnot, pēc kādiem šķietamiem sīkumiem bērni pazīst savējos. Pat pēc kurpju šņorēm. Visgrūtāk ir mainīt balsi. Es to kādreiz mēģinu darīt, taču ne vienmēr izdodas.
–– Kad jūsu bērni jūs pazina?
–– Šķiet, vecākā meita jau pašā pirmajā reizē. Kad pēc laiciņa jau pārģērbies iegāju pie svinētājiem, meita teica: “Tēti, kur tu biji? Pie mums bija Ziemassvētku vecītis, bet zini — viņam bija tieši tāda pati balss kā tev.” Teicu, ka tādā balsī runā daudzi, taču viņa tik un tā palika pie sava. Arī jaunākā meita jau pēc pirmās eglītes bija tā kā mazliet dusmīga gan uz Ziemassvētku vecīti, gan uz mani. Neko neteica, taču arī viņai radās aizdomas.
Vislabākie
klausītāji
–– Kā jūtaties ar bērniem?
–– Tā ir vienreizēja sabiedrība. Bērns tic pasakai un brīnumam. Ja jūs tajā mirklī varētu redzēt bērnu actiņas! Tās ir mazliet izbijušās, taču staro laimē. Neviens cits Ziemassvētku vecīti neuztver labāk par bērniem. Viņi taču beidzot ir sagaidījuši kaut ko neparastu un ļoti labu. Tēvs man savlaik mācīja: ja kaut kur publiski jārunā, tas jādara tā, lai arī pēdējā rindā sēdošie visu dzirdētu. Bērniem tas ir tikpat svarīgi kā pieaugušajiem. Viņu uzmanību saglabāt ir vēl svarīgāk.
— Vai iepriekš sagatavojat tekstu, ko runāsiet?
— Nē. Vados no konkrētās situācijas, un sakāmais rodas pats no sevis. Pašam interesantākā šķiet balss pārveidošana. Var runāt smalkākā vai rupjākā balsī, izmantot dažādas intonācijas. Taču, pats galvenais, ātri saprast, ko domā un jūt bērns, un iejusties viņa pasaulītē. Ir interesanti vērot, kā mazais ķipars sēž klēpī un pēta bārdu. Viņš saprot, ka tā nav īsta, taču neizrāda.
Dejo lēni un cienīgi
— Kur vislabprātāk tēlojat Ziemassvētku vecīti?
— Bērnudārzā. Tieši tur jūtos brīvi un atraisīti. Esmu uzmanības centrā. Bērni dažkārt aizraujas un nejūt, ka sajūk dejas solis vai aizmirstas kāda dzejoļa rindiņa, viņiem pats svarīgākais ir justies Ziemassvētku vecīša novērtētiem. Svarīgi, ko es teikšu. Tāpat viņiem ļoti patīk, ja dejoju kopā ar viņiem. Protams, vecītis jau nelēkā kā sienāzis, bet kustas lēni un cienīgi. Pēc tam bērni ar lepnumu visiem stāsta, ka dejojuši ar pašu Ziemassvētku vecīti.
— Vai darbojaties tikai Vietalvā?
— Esmu tēlojis Ziemassvētku vecīti arī Pļaviņās un dažreiz Jēkabpilī. Pļaviņās ir gan zirgs, gan droška vai ragavas, un šo pakalpojumu nodrošina pašvaldība. Taču lielākās pilsētās ir citādi. Arī bērni pilsētās ir savādāki nekā laukos. Viņiem ir daudz vairāk izklaižu nekā lauciniekiem. Iespējams, tāpēc viņi nav tik pārsteigti par Ziemassvētku vecīti. Nav tik lielas sajūsmas. Savukārt vietalviešiem esmu kā mīļš vectēvs, kurš atnācis ciemos.
Bērns ir tāds pats cilvēks kā pieaugušais. Turklāt viņam ir daudz bagātāka fantāzija. Viņam jāiestāsta, ka Ziemassvētku vecītis ir viens no ziemas priekiem. Un ir lieliski, ja var piebraukt ar ratiem vai ragavām, nevis izšmaukt no kāda kabineta. Daudzreiz esmu redzējis, kā bērni ar sajūsmu veras logā un vēro mani piebraucam. Viņi uzmana katru kustību, katru žestu. Mazajiem nedrīkst likt vilties. Arī pēc tam, kad dāvanas izdalītas, viņi gatavi skriet līdzi, lai vēl mirkli pabūtu kopā, redzētu, kur īsti Ziemassvētku vecītis pazūd.
Iztiek ar
labestību
— Ņemat līdzi arī žagaru bunti?
— Nekad neesmu ņēmis. Ziemassvētku vecītis ir labais tēls. Tādam bērna iztēlē viņam arī jāpaliek. Var vienīgi pakratīt ar pirkstu un dobjā balsī norūkt bārdā. Reiz mēģināju paņemt līdzi žagarus, taču man tie šķita lieki un nevajadzīgi. Žagaru bunte ir aizguvums no Salatēva, kurš pie bērniem nāca padomju laikos. Ieraugot žagarus, bērnam var zust viss prieks. Viņš nobīstas un vairs nejūtas tik brīvi un atraisīti.
— Jūs ar bērniem daudz runājaties. Vai kāda bērna atbilde īpaši palikusi prātā?
— Reiz kādam mazajam vaicāju, vai viņš uz eglīti atnācis viens. Mazais teica, ka viņš atnācis ar ragaviņām. Vaicāju — kur mamma un tētis? Mazais kļuva nopietns un, ieskatījies man acīs, skumji noteica: “Viņiem nav laika…”. Ko gan varēju mazajam teikt? Tikai noglāstīt galvu. Skumji, ja vecākiem nav laika saviem bērniem. Tā ir viena no lielākajām mūsu problēmām. Mēs pārāk daudz dodam citiem un aizmirstam par tiem, kas mums ir vistuvāk — par pašu bērniem. Viņiem vecāku mīlestības nekad nevar būt par daudz. Tikai tad viņi izaugot tādu pašu mīlestību varēs sniegt saviem bērniem. Interesanti vērot, kā mazie laiku pa laikam uzmet skatienu zālei un pārliecinās, vai kāds no vecākiem tur vēl ir, vai redz un priecājas par viņa panākumiem.
Iznirst no tumsas
Vairāk ir priecīgu mirkļu. Reiz svinības notika sporta bāzē “Mailes”. Sāka jau krēslot, un norunātajā laikā maza meitenīte iznāca laukā sagaidīt Ziemassvētku vecīti. Es biju vēl patālu, spīdināju ar kabatas lukturīti un saucu, lai rūķi uzmana briežus, ka tālāk iešu kājām. Viņa apmulsusi stāvēja un skatījās, kā es pamazām tuvojos. Meitene ļoti vēlējās saņemt dāvanu — ragaviņas. Tās man patiešām bija. Es biju kā brīnums, kurš iznirst no krēslas un pēc mirkļa jau atkal pazūd tumsā, sirdī atstājot gaismu un siltumu. Šo tikšanos mazā meitene, tāpat kā es, noteikti neaizmirsīs nekad.
— Vai bijuši arī komiski gadījumi?
— Protams! Tas bija vēl kolhozu laikā. Uz eglīti braucām ar zirgu. Bija norunāts noteikts laiks. Es jau saģērbies sēdēju mehāniskajās darbnīcās un gaidīju savu kučieri Jāni Šīronu. Taču viņa kā nebija, tā nebija. Zināju — svētku namā mani ļoti gaida. Zvanīja un vaicāja, kāpēc es kavējos. Beidzot piebrauca arī Jānis, taču krietnā “kunga dūšā”. Teicu viņam: “Labi, ka uz alus mucas neatbrauci!”, bet viņš tik steidzināja sēsties ragavās. Teicu viņam, lai nebrauc pa ceļu, bet pilnā gaitā traucas pāri laukam. Tad arī laidām ar slaidu loku, tā, ka sniegs vien pa gaisu putēja. Mazie pa logu skatījās un brīnījās. Nu jau Jānis ir aizsaulē, taču atmiņas palikušas.
Jātic saulgriežu laikam
— Vai jūs pats ticat, ka kaut kur mīt īstais Ziemassvētku vecītis?
— Protams, kaut kur viņš ir un palīdz mums visiem darīt labus darbus. Viņš dzīvo mūsu bērnības atmiņās. Mēs viņam tikai mazliet piepalīdzam. Ziemassvētku vecītis vajadzīgs gan lieliem, gan maziem. Jau lieli esot, mēs viņu atceramies ar labu, īpaši, kad klājas visgrūtāk. Tieši no Ziemassvētku vecīša mums paliek labestība. Tā mums palīdz dzīvot. Ticēt viņam ir tas pats, kas ticēt ozolam, birztalai, kalnam, upei. Ticēt saulgriežu laikam, kad gaisma uzvar tumsu, labais pieveic ļauno. Ziemassvētku vecītis šo gaismu atnes.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Uldis Eiduks.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1934. gada 15. septembris, Madonas apriņķa Vestienas pagasts.
IZGLĪTĪBA: Latvijas republikāniskais lauksaimniecības neklātienes tehnikums, Bulduru nodaļa, specialitāte — agronoms.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: sieva un divas meitas.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: medības, mūzika, videofilmu uzņemšana.
