Ziemassvētku vakarā Seces pagasta “Šilderu” saimniece Zinaida Upīte svinēs 60. dzimšanas dienu. Degs svecītes, smaržos eglīte un svētku pīrāgi, jubilāre ciemos gaidīs tuviniekus un draugus.
Ziemassvētku vakarā Seces pagasta “Šilderu” saimniece Zinaida Upīte svinēs 60. dzimšanas dienu. Degs svecītes, smaržos eglīte un svētku pīrāgi, jubilāre ciemos gaidīs tuviniekus un draugus.
Zinaida ir dzimusi seciete, jo vecāki, bēgļu gaitās no Krievijas atbraukuši, tā arī palika Latvijā. Tēvs bija autovadītājs, bet māte strādāja kolhozā un audzināja trīs bērnus — Zinaidu un divus dēlus.
Rada svētkus
— Mātei biju pirmais bērns, un man nākt pasaulē palīdzējusi medmāsa no Seces ambulances — tā māte stāstīja. Esot piedzimusi
24. decembra vakarā, un visiem par mani bijis prieks, jo toreiz Ziemassvētkus svinējuši klusi, tāpēc bērna piedzimšana bijuši īsti svētki, — stāsta Zinaidas kundze.
Lai arī Zinaida Seces pamatskolā, Jaunjelgavas un Jēkabpils vidusskolā mācījās krievu klasēs, latviski viņa labi runā no bērnības. Kad viņa absolvēja Jēkabpils tehnikumu, par pirmo darbavietu jaunajai speciālistei kļuva Seces kopsaimniecības grāmatvedība. Vēlāk viņa bija arī brigadiere, strādāja kadru daļā, bija normētāja — darīja visu, kur viņas zināšanas bija vajadzīgas.
Danco un slēpo
— Es jaunībā biju ļoti strauja, un visur man vajadzēja paspēt. Strādāju, palīdzēju mājās, dejoju un dziedāju Seces pašdarbības kolektīvos. Braucām uz Dziesmu svētkiem, bet sestdienu vakaros nelaidu garām nevienu vietējo balli. Man ļoti patika dejot valsi, bet ziemā daudz slēpoju.
Tā, bezrūpīgi dzīvojot, pamanīju, ka draudzenēm ir ģimenes, bet man — jau 33 gadi. Dievs man kā pa galvu iesita, ka dzīvē kaut kas jāmaina. Satiku savu nākamo vīru Kārli. Mūs laulāja Seces klubā, un vedēji bija mana bijusī skolotāja Helēna Graudumniece ar vīru Imantu. Viņa vārdā nosaucām savu pirmdzimto — dēlu. Piedzima arī meita, nu man ir arī mazmeitiņa Evelīna, kurai drīz būs divi gadiņi. Decembris ģimenē ir jubileju laiks — dēlam dzimšanas diena ir 20. datumā, man — 24., Evelīnai — 27. decembrī.
Laime bērnos
Ar vedējmāti vēl tagad esam draudzenes, tāpat kā ar bijušajām kolēģēm. Ar vīru ceļi šķīrās, bet esmu laimīga, jo man ir labi bērni. Dēls ir jūrnieks — tagad kuģo kaut kur pie Brazīlijas krastiem. Meita mācās, bet man daudz palīdz znots Kaspars, arī mazmeitiņa diezgan bieži apciemo, — priecājas jubilāre.
Ziemassvētkos Zinaidas Upītes ģimenē rituāls ir eglītes meklēšana un pārnešana mājās. Tagad eglīti var izvēlēties savā mežā, jo viņiem pieder māja un zeme, arī nedaudz meža. Ir arī pāris govju, jo Zinaidas kundze nevar saprast, kā laukos iztikt bez saviem lopiem, putniem vai dārza.
Secē vislabāk
Zinaidas kundze nevar iedomāties dzīvot citur. Secē viņa dzimusi, un nekur nav tik labi kā dzimtajā pusē. Viņa interesējas par politiku un uzskata, ka, Latvijā dzīvojot, latviski arī jārunā un jāciena latviešu kultūra. Savulaik viņa pabijusi arī dažās Padomju Savienības vietās, taču tur bijusi pavisam citāda kultūra, un viņa vienmēr atgriezusies dzimtenē.
Upītes kundzei sāp sirds par tiem cilvēkiem, kurus padzen no dzīvokļiem. Viņasprāt, valdība tā nedrīkst rīkoties, jo cilvēki ir vislielākā vērtība, un valstij par viņiem jārūpējas. Slikti, ka laukos cilvēku paliek arvien mazāk un zeme — neapstrādāta. Kāpēc daudziem laime jāmeklē ārvalstīs, ja tepat pietiek gan darba, gan zemes? Taču zemnieks gandrīz neko nevar nopelnīt, un izaudzēto grūti pārdot. Ja spēki iet mazumā, saimniecība jālikvidē.
Aplūkos pilis
Tomēr Zinaidas kundze ir optimiste. Ja nevarēs turēt govis, viņa sākšot audzēt kazas. Lai būtu piens visai saimei un kaimiņiem.
— Ja man būtu burvju nūjiņa un es varētu kaut ko vēlēties, gribētu dejot kā jaunībā, — smej jubilāre.
Ja būs iespēja, viņa iecerējusi braukt ekskursijās pa Latvijas pilīm. Uz to Zinaidas kundzi rosinājušas novadnieka Alberta Zarāna grāmatas. Arī labu teātra izrādi dzīvespriecīgā seciete labprāt noskatītos.
