Jaunā nedēļa 3. decembrī sākās uz minora nots. 2. decembrī, kā novēroju, daudzi rīdzinieki bija neizpratnē, jo nezināja, kāpēc pie namiem izkārti Valsts karogi sēru noformējumā.
Jaunā nedēļa 3. decembrī sākās uz minora nots. 2. decembrī, kā novēroju, daudzi rīdzinieki bija neizpratnē, jo nezināja, kāpēc pie namiem izkārti Valsts karogi sēru noformējumā.
Latviešu tautu totalitārais komunistiskais režīms sāka masveidā iznīcināt jau 1937. gada decembrī. Represijas pret latviešiem notika visā PSRS teritorijā — no Baltkrievijas līdz Vladivostokai.
Precīzs represēto un nogalināto skaits nav apzināts. Var pieņemt, ka PSRS teritorijā dzīvoja pāri par pusmiljonu latviešu. Pēc statistikas datiem zināms, ka Rietumsibīrijā 1921. gadā dzīvoja ap 260 000 latviešu, bet pēc 1940. gada iedzīvotāju skaitīšanas datiem latviešu skaits bija sarucis līdz 40 000. Kur palika pārējie latvieši? Daļa tika fiziski iznīcināti, citi bez izmeklēšanas un tiesas vergoja Staļina nāves nometnēs, kur pārsvarā gāja bojā.
Staļina režīma laikā 1937. — 1938. gadā tika arestēti un represēti ne tikai latvieši — ievērojami valsts un sabiedriskie darbinieki, karavadoņi, bet arī vienkārši strādnieki, kolhoznieki. Pietika ar to, ka biji latvietis.
Nācis pie varas ar latviešu strēlnieku durkļu palīdzību, komunistiskais režīms iznīcināja savus bērnus. Tāda ir vēstures mācība no jakobīņu laikiem Francijā, ka revolūcija (apvērsums) apēd savus bērnus.
Mūsu lielajā kaimiņzemē Krievijā 2. decembrī notika Valsts domes vēlēšanas. Un šajā sakarā Latvijā sākās tā saucamais “cenzūras skandāls”. Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Jānis Holšteins dienu pirms vēlēšanām Krievijā cenzēja LTV raidījumu saturu un nepamatoti izņēma no programmas franču dokumentālistu filmu “Putina sistēma”. Tas noticis it kā Krievijas vēstniecības un mūsu Ārlietu ministrijas spiediena rezultātā.
Lai nu kā tas arī būtu bijis, bet skandāls pamatīgs, Jānis Holšteins atkāpjas no amata, Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs Ābrams Kleckins taisnojas. Domāju, ka šo jautājumu būtu pareizāk risināt no citas puses. Vispirms būtu jānoskaidro, kura amatpersona pieļāva politisku infantilismu, iekļaujot valsts televīzijas programmā filmu “Putina sistēma” tieši 1. decembrī, kaimiņzemes Valsts domes vēlēšanu priekšvakarā. Vai to nevarētu uztvert kā speciāli inspirētu provokāciju, lai sarežģītu Latvijas un Krievijas attiecības? Nav dzirdēti LTV 7. kanāla vadības motīvi, kādu mērķu un apsvērumu dēļ šī filma tika iekļauta tieši 1. decembra programmā. Pirms “uzpūst” cenzūras skandālu, tā iniciatoriem būtu vērts padomāt, ka par valsts televīzijā demonstrētajām programmām atbildību var prasīt arī no valsts. Un, ja filma tiešām tiktu rādīta 1. decembrī, noteikti sekotu Krievijas demaršs notas veidā par Latvijas valsts (nevis televīzijas) iejaukšanos Krievijas iekšējās lietās, par aģitēšanu pret Krievijas vadošo partiju un tamlīdzīgi. Vai tas Latvijai vajadzīgs?
Te vietā sakāmvārds: “Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez”.
Premjers Aigars Kalvītis 5. decembrī iesniedza demisijas rakstu Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kurš to pieņēma.
Manuprāt, interesanta bija demisionējošā premjera 6. decembra uzruna Saeimas deputātiem, kurā viņš novērtēja padarīto, norādīja uz valdības sasniegumiem, atzina valdības un arī savas personiskās kļūdas.
Neatkārtošu Aigara Kalvīša teikto, bet no zemtekstiem saprotams, ka Tautas partija kardināli mainīs savu darba stilu, centīsies atgūt Latvijas tautas un savu vēlētāju elektorāta uzticību.
Kāda būs jaunā valdība? Kas to vadīs? Cik vecās valdības ministru saglabās savus amatus? Nezīlēšu kafijas biezumos. Nāks laiks, nāks padoms. Viens gan nepārprotami ir skaidrs: solīto septiņu trekno gadu Latvijas tautai nebūs.
Neatkarīgā deputāta A. Štokenberga aktivitātēs jaunas partijas veidošanos sākumposmā jūtams sociāldemokrātisks akcents. Tas tautai varētu patikt, toties bagātajiem — galīgi ne.
Ģenerālprokuratūra pabeigusi resorisko pārbaudi žurnālista Lato Lapsas prokuratūrai iesniegto zvērināta advokāta Andra Grūtupa un viņa biroja darbinieku nelikumīgi noklausīto telefonsarunu lietā. Sarunu atšifrējumi šīgada vasarā tika publicēti Jāņa Brūkleņa grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis”.
Pārbaudē Ģenerālprokuratūra nav konstatējusi nevienu apzināti nelikumīga sprieduma taisīšanu, par ko tiesnesim, kurš izskatījis konkrēto lietu, varētu draudēt kriminālatbildība.
Atzinumu par tiesnešu rīcību sagatavojusi arī Augstākās tiesas plēnumā izveidotā darba grupa. Atzinums iesniegts Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļānam, taču atzinuma saturs līdz šim nav publiskots.
Ģenerālprokuratūras pārbaudē konstatēts, ka pieci Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneši un divi Augstākās tiesas tiesneši pārkāpuši Tiesnešu ētikas kodeksa normas.
Domāju, ka turpinājums šai lietai vēl būs. Grāmatā, kura iespiesta L. Lapsas vadītajā firmā un publicēta ar viņa priekšvārdu, nosaukti ap 20 tiesnešu uzvārdi. Esmu dzirdējis runas, ka daļa tiesnešu, kuri nav pārkāpuši ētikas normas, vērsīsies pirmās instances tiesā ar prasības pieteikumu Civilprocesa likuma kārtībā par morālā kaitējuma piedziņu no L. Lapsas par viņu goda un cieņas aizskaršanu. Ja tā notiks un tiesa prasības pieteikumus apmierinās, L. Lapsu gaida nepatīkami pārsteigumi.
Iespējams, Latviju gaida grūti gadi. Jāpilnveido politiskās nostādnes, ekonomiskā prioritāte — inflācijas mazināšana, jārisina daudzas sociālās problēmas. Šie uzdevumi veicami pārsvarā ar pragmatiskām metodēm, taču vajadzīga arī garīga motivācija.
Imants Auziņš dzejas krājumā “Ars poetica” trāpīgi teicis:
“Kad gribas saukt:
“Klāt bezizeja!
Nav dzīvot vērts! Kur striķis prāvs?” —pirms bezizejas vēl ir dzeja, kā sargeņģelis priekšā stāv!”
