Pirms 50 gadiem, kad rudens kaisīja pēdējās koku lapas, viens otram jāvārdu teica divi cilvēki — Zaiga un Eduards Siņicki.
Pirms 50 gadiem, kad rudens kaisīja pēdējās koku lapas, viens otram jāvārdu teica divi cilvēki — Zaiga un Eduards Siņicki. Tas notika Rīgā, taču nu jau daudzus gadus viņiem mājas ir Jaunjelgavā, kur kopā ar bērniem un mazbērniem zelta pāris sagaidīja savu 50. kāzu jubileju.
Zaiga un Eduards ir viengadnieki. Zaiga dzimusi Vēža zīmē, bet Eduards ir Ūdensvīrs. Viņa ir vidzemniece, viņš — rīdzinieks. Abi iepazinās kādā ballē celtnieku klubā Rīgā — izskanot mūzikas pēdējiem akordiem.
Romantiķe un praktiķis
Zaiga toreiz bija studente, mācījās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē un gatavojās kļūt par latviešu valodas skolotāju. Eduards bija mehāniķis tekstilrūpniecības nozarē un visu mūžu nostrādāja rūpnīcā “Rīgas tekstils”. Viņu interesēja viss, kas saistīts ar tehniku.
Jaunībā Zaiga bija romantiska būtne, daudz lasīja. Jaunietes darba mūžs sākās Latvijas Valsts izdevniecībā, kur viņu pieņēma par korektori. Un tad pa karjeras kāpnēm augstāk: vecākā korektore, redaktore, vecākā redaktore, redakcijas vadītāja. Kopš 1985. gada līdz aiziešanai pensijā 1992. gadā Zaiga Siņicka bija Latvijas grāmatu tirdzniecības apvienības “Latvijas grāmata” direktora vietniece un ģenerāldirektore.
Šķiet, pavisam atšķirīgi cilvēki ar dažādām interesēm. Kā tādi var viens otru iemīlēt un mūžu nodzīvot kā divas viena ābola pusītes? Zaigas kundzei par to ir daudz ko teikt, jo nekas nav aizmirsies.
Ātra iemīlēšanās
— Ballē, kurā iepazināmies, Eduards izcēlās citu puišu vidū — garš, slaids, kupliem matiem, sportisks un moderni ģērbies. Pieklājīgs un galants. Viņš mani pavadīja līdz studentu kopmītnei, kurā dzīvoju. Norunājām atkal satikties, — stāsta Zaigas kundze.
Viņu draudzība ilga astoņus mēnešus. Zaiga iepazinās ar Eduarda vecākiem, viņiem dēla draudzene patika. Un tad septembrī Zaigai, kā visiem studentiem, bija jābrauc uz kolhozu novākt ražu. Eduards viņai uzrakstīja vēstuli, kurā bija liktenīgās bildinājuma rindas: “Zinu, ka bez Tevis nevaru dzīvot…”.
Kad Zaiga ar kursabiedriem atgriezās Rīgā, Eduards autobusu jau gaidīja. Tādu pašu — no kolhoza — viņš nākamo sievu aizveda uz savām mājām, divistabu dzīvokli ar verandu. Tur mita arī viņa vecāki. Jaunie iekārtojās verandā, kurā viņiem vienmēr bija silti…
Gredzenus mij kāpņutelpā
Un tad bija pieticīgas kāzas. Bez baltas kleitas un līgavas plīvura, pat gredzenus dzimtsarakstu nodaļā viņiem neprasīja. Bija 1957. gads, kad Rīgā ne visur un ne visi varēja svinīgi laulāties. Gredzenus nopirkt nevarēja. Eduarda vecmāmiņa viņiem uzdāvināja cara laika zelta naudu, un no tās kāds juvelieris izgatavoja laulības gredzenus. Tos jaunlaulātie viens otram pirkstā uzvilka pēc laulības reģistrācijas — kāpņutelpā. Taču viņi tik un tā tobrīd bija laimīgākie cilvēki pasaulē, jo viss ārišķīgais šķita lieks.
— Mēs pie Eduarda vecākiem nodzīvojām trīspadsmit gadu, kamēr man izdevniecība piešķīra dzīvokli. Satikām ļoti labi, un es varu tikai pasmieties par tautasdziesmās apdziedāto vīramāti — velnamāti. Eduarda vecāki bija labs paraugs mums abiem, kā saticīgi dzīvot. Vīramātei un vīratēvam varējām uzticēt abu meitu audzināšanu, jo toreiz pie vietas “dārziņā” nevarējām tikt, un nebija jau arī vajadzības. Eduarda māmuļa bija rūpīga vecmāmiņa. Jaunākā meita Jana no piecu gadu vecuma mājās palika viena, bet tad jau mums bija savs dzīvoklis, — atceras Zaigas kundze.
Neko neslēpj
Tā jaunā ģimene ar vecāku palīdzību veidoja savu dzīvi. Zaiga bija laimīga grāmatu pasaulē, bet Eduards — rūpnīcā. Viņa dzīve nebija iedomājama arī bez sporta. Eduards spēlēja futbolu Rīgas “Dinamo” jauniešu komandā un bija arī Latvijas izlases dalībnieks kalnu slēpošanā. Zaiga vīram nekad neliedza darīt to, kas viņam patika. Viņai bija interesanti dzīvot līdzi vīra panākumiem.
Un tomēr Zaigas kundzes atmiņā uz mūžu palika kāda saruna ar Eduardu viņu kopdzīves sākumā. Viņa nopirka jaunas kurpes un, vīram par tām neko neteikusi, nolika zem gultas. Eduards tās nejauši ieraudzīja un bija pārsteigts: “Vai es tev kaut ko būtu liedzis, ja tu man būtu prasījusi? Lūdzu, vairāk nekad tā nedari. Mums vienam no otra nekas nav jāslēpj,” teica Eduards, un Zaiga to ielāgoja visam mūžam. Nekad neko viņa no vīra vairs nav slēpusi, un viņa zina, ka arī vīram nav nekādu noslēpumu.
Likteņa pārbaudījums
Zaigas un Eduarda laulības dzīve bija un ir laimīga, taču liktenis Zaigas kundzei ir arī daudz atņēmis. Viņas tēvu nošāva 1941. gadā, brālis noslīka Burtnieku ezerā, māsa nomira no tuberkulozes, visbeidzot māte pāris mēnešu laikā 1975. gadā aizgāja mūžībā no leikēmijas. Arī Eduarda vecāki un brālis jau smiltājā.
— Nereti sev jautāju — cik ilgi dzīve mani pārbaudīs? Taču vajadzēja visam tikt pāri. Izturēju, jo man bija Eduards un meitas, biju vajadzīga savai ģimenei, — atzīst Zaigas kundze.
Zaiga un Eduards tieši tagad savējiem ir visvairāk vajadzīgi, jo viņi audzina jaunākās meitas Janas trīs bērnus. Jana dzīvo un strādā Anglijā, bet viņas vecāki ir aizbildņi Gerdai un Paulai, kuras mācās Jaunjelgavas vidusskolā, un sešgadīgajam Rinaldam Inesim, kurš apmeklē bērnudārzu.
— Mums diena sākas tāpat kā tajā laikā, kad pašu meitas mācījās skolā. Ceļamies un meitenes pavadām uz skolu, bet zēnu vedam uz “dārziņu”, pēcpusdienā atkal nākam mājās. Kopā mācāmies, dažkārt Paula spēlē klavieres, tad mācības apvienojam ar mājas “koncertu”, — smej dzīvespriecīgā vecmāmiņa.
Laimes baušļi
Jautāju — kur meklējams Zaigas un Eduarda laimīgās laulības noslēpums?
— Ir vairāki laimes baušļi. Protams, mīlestība, kas kā gaišs cerību plīvurs ir pāri visam. Zem tā paliek ikdiena. Otrs — svarīgi, ko dzīvei vari dot un ko no tās ņemt. Trešais — mīlam sportu un cienām viens otra profesiju un vaļaspriekus.
Lai gan meitas pašas sev izraudzījās vīrus, tēvs vienmēr viņām bija un ir vīrieša ideāls. Arī kļūdas nedrīkst sevī paturēt, tās jāuztic vistuvākajam cilvēkam, tikai tad var labi dzīvot, — atklāj Zaigas kundze.
