Nākamnedēļ, 14. decembrī, pulksten 19 Aizkraukles Tautas teātrim pirmizrāde — tas rādīs Monikas Zīles lugu “Savedējs” režisora Jura Kalvišķa iestudējumā. Režisors cer, ka skatītāji varēs izsmieties.
Nākamnedēļ, 14. decembrī, pulksten 19 Aizkraukles Tautas teātrim pirmizrāde — tas rādīs Monikas Zīles lugu “Savedējs” režisora Jura Kalvišķa iestudējumā. Režisors cer, ka skatītāji varēs izsmieties.
— Kāpēc tieši Monikas Zīles luga?
— Mums ar Moniku Zīli ir sena draudzība. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņa atsūtīja savu pirmo lugu, tā bija ne īsti komēdija, ne īsti drāma — “Nata — Lija”. Mēs bijām pirmie, kas to iestudēja Latvijā, vēlāk to rādīja arī Liepājā. Autorei mūsu variants patika daudz labāk, izrāde bija interesantāka. Un pirms diviem gadiem viņa atkal atsūtīja savu lugu — komēdiju “Savedējs”. Šīgada sākumā es pie tās ķēros.
— Vai pati autore arī ieradīsies?
— Jā, būs.
— Tātad tā ir komēdija?
— Tā ir viegla komēdija divās daļās par cilvēku attiecībām. Vīrs un sieva pašķiras, un tad vīra draugs mēģina “ieskapēt” viņam dāmītes, viņš ir savedējs. Šo lugu mēs izvēlējāmies, jo gribējām kaut ko “vieglāku”. Pirms tam bija spēcīga Mārtiņa Zīverta kamerizrāde “Tvans”. Mūs piemeklēja liela traģēdija — mēģinājumu process “Savedējam” jau gāja uz beigām, kad nomira viens no vadošajiem aktieriem. Šī izrāde top par godu viņam. Pats “ielecu” lomā, un nu mēs gribam 14. decembrī lugu rādīt skatītājiem. Daļu šīs lugas rādījām rajona drāmas ansambļu skatē un ieguvām pirmo vietu.
— Vai lugas tēma ir aktuāla?
— Man šķiet, ka cilvēku attiecības vienmēr ir aktuālas. Par tām var diskutēt. Arī interneta portālos iepazīšanās vietnes vienmēr ir apmeklētas. Tas nozīmē, ka cilvēkam tas ir vajadzīgs. Var jau uz šīm lietām paskatīties arī ar ironiju. Savedējs ir vīrs, kurš sievai ir “zem tupeles”. Viņš sapņo par to, kāda būtu dzīve, ja no viņa aizietu sieva.
— Vai ir kaut kas tāds, ko lugā maināt?
— Teorētiķi saka tā: ja autors nav idiots un režisors nav superģēnijs, tad pagriezt autora radīto galīgi otrādi nemaz nevar.
— Es nedomāju apgriezt kājām gaisā, bet ir taču nianses, kuras var vairāk vai mazāk izcelt, paspilgtināt.
— Var izcelt, bet autors šajā procesā nepiedalās. Ja man, teiksim, ir kāda vieta, kas nepatīk, un es nevaru to dabūt gatavu, tad saku autoram: varbūt tur var kaut ko pārtaisīt. Reiz kāda autore bija uzrakstījusi savu pirmo lugu “Nekas nav noticis”. Viņa nebija profesionāla dramaturģe. Man nebija skaidras daudzas lietas, tāpēc mēs analizējām kopīgi, ko viņa ir gribējusi pateikt. Bet principā autors atdod savu darbu režisoram, un pārējais ir režisora ziņā. Monika Zīle ir redzējusi ļoti daudzas manas izrādes, viņa paļaujas un saprot, ka luga nebūs sakropļota.
— Kādi akcenti ir šajā lugā?
— Nu nevar te salikt akcentus, tā ir situāciju komēdija. Es savās izrādēs vienmēr gribu vērsties pret kaut kādu netaisnību. To vienmēr sajūtam ļoti spilgti. Taisni šis process, kā cilvēki atsakās no kaut kā, lai kaut ko sasniegtu, ir interesants. Spilgtas ir arī paaudžu attiecības.
— Vai skatītājs lugā paustajam noticēs?
— Domāju, ka viņš pasmiesies. Vismaz ceru, ka tā būs. Nemeklējiet šajā lugā dziļu psiholoģiju, tās tur nav. Tā ir komēdija, bet tajā pašā laikā tur notiek nopietnas lietas.
— Bieži vien komēdijās nekā smieklīga nav.
— Tas atkarīgs no tā, kā aktieris prot pasniegt zemtekstus. Ļoti būtiskas ir nacionālās iezīmes. Piemēram, amerikāņu komēdijās, kad sejā smērē torti, tas varbūt arī nav smieklīgi. Mēs, latvieši, vislabāk saprotam krievu komēdijas, smejamies kaut vai par to pašu Žvaņecki. Var jau skatīties Goldoni komēdijas, kur ir situācijas ar kritieniem, interesantu pārģērbšanos un divdomīgām mizanscēnām. No vienas puses, komēdija ir vissmagākais žanrs, to spēlēt ir visgrūtāk.
— Kādi aktieri šajā lugā spēlē?
— Albertu, būvnieku, spēlē Albīns Briedis un viņa sievu Elīzu — Indra Ķimele, savukārt es tēlo Alberta tēvoci. Elīzas draudzene, intrigante Grēta, ir Laura Kokina. Savedēja Viļa lomā iejuties Ģirts Ķimelis, līgavas pretendenti Kamillu spēlē Alda Paura, Lolitu — Sandra Paugure un Kitiju — Inese Lāzare. Gaišreģe Kleopatra ir Rita Čerkovska, oficiants — Artis Bērziņš.
— Jūs esat šīs lugas režisors un arī aktieris. Kā tas ir — būt abās pusēs?
— Nevar teikt, ka ir divas puses… Paskatos mizanscēnas, un tad es it kā pats “ieeju iekšā”. Šajā izrādē esmu pensionārs. Kā saka kolēģi, ar mani esot viegli spēlēt, jo es to daru profesionālāk, un es no viņiem to patiesības dzirkstelīti dabūju. Bet es labprātāk sēžu malā un skatos.
— Kādas ir izjūtas pirms pašas pirmizrādes?
— Kā jau vienmēr — viena mēģinājuma pietrūkst. Mēģinām galvenokārt svētdienās. Man kā režisoram interesanta ir lomu psiholoģiskā analīze, darbs ar aktieriem. Kādreiz teātra teorētiķi teica, ka aktierim ir jābūt smukam un dumjam, bet tas nav pareizi, jo mūsdienu teātri prasa gudru aktieri. Teātrī ir nepieciešama lietu izpratne, un pieredzei ir jābūt. Neliekuļošu — ir gandarījums, ja skatītājs saprot un pieņem to, ko tu gribi pateikt. Cerams, ka ar šo lugu nepatīkamus brīžus nesagādāsim.
