Zinošs pacients, kurš saprot valsts zāļu kompensēšanas sistēmu un savas apdrošināšanas kompānijas noteikto kārtību, ar derīgu recepti ir katra aptiekāra prieks un acuraugs.
Zinošs pacients, kurš saprot valsts zāļu kompensēšanas sistēmu un savas apdrošināšanas kompānijas noteikto kārtību, ar derīgu recepti ir katra aptiekāra prieks un acuraugs.
Baltās un zaļās
Pacienti, kuri gaida rindā pie ārsta, laboratorijā vai “ceļo” no vienas ārstniecības iestādes uz otru, parasti izstudē savas ambulatorās kartes un laboratoriju slēdzienus, ārsta atzinumus, taču receptes nereti atstāj bez uzmanības. Arī tās ir dokumenti ar savu struktūru — datumu, parakstu, zīmogu, informāciju aptiekāram — un aprites kārtību. Dažādas nianses mainās saistībā ar medikamentiem vai preparātiem, taču pamatnoteikumi paliek tie paši.
Šobrīd Latvijā ir divu veidu receptes: baltās — vispārējiem gadījumiem, kas derīgas trīs mēnešus, ja nav norādīts citādi, un zaļās — īpašās, ar kurām izraksta valsts kompensējamos medikamentus, apdrošināšanas kompāniju apmaksātās zāles, spēcīgas psihotropās vielas.
Lai arī parastā recepte ir derīga trīs mēnešus, tas nenozīmē, ka cilvēks nu tik nāks un pirks zāles, cik vien iedomājas, visu trīs mēnešu garumā. Receptē ir norādīts, cik oriģinālu paredzēts. Ja ir noteikts viens oriģināls, to izsniedzot, recepte paliek aptiekā. Ja vairāki, bet pacients visus uzreiz nevēlas iegādāties, aptiekārs atzīmē receptē, cik ir izsniegts, un recepti nepatur. Toties nokopē, lai nerastos problēmas pārbaudes gadījumā.
Ir varianti
Parastā recepte var būt derīga arī gadu, piemēram, ārstēšanās kursam. Tad klients tiešām nāk un pērk šo medikamentu, cik vēlas. Aptiekārs tikai atzīmē receptes otrajā pusē, cik oriģinālu izsniedzis. Tādā veidā mēdz izrakstīt zāles sirds slimību ārstēšanai, asinsspiediena normalizēšanai, hormonālās kontracepcijas līdzekļus, glaukomas preparātus, pretsāpju un pretiekaisuma medikamentus, lai arī ne visus. Piemēram, populāro un efektīvo “Nimesil” gadam izrakstīt nedrīkst. Tāpat uz gadu neizraksta spēcīgas iedarbības vielas — atropīnu, “nervu zāles”.
Reizēm polises īpašnieka nezināšanas dēļ ļaunu joku izstrādā apdrošināšanas kompāniju noteikumi. Piemēram, “Ergo” un “BTA”, kuras apmaksā tikai medikamentus, kas nopirkti 10 dienu laikā pēc receptes izsniegšanas. Zaļā recepte ir derīga 30 dienu, taču kompānijas ir izvirzījušas papildnoteikumu. Ja zāles pirks pēc divām nedēļām, aptieka tās izsniegs, taču jāmaksā būs pašam, lai arī polise ir kabatā. Tāpat apdrošinātājiem ir savi zāļu saraksti, ko apmaksāt, bet ko — ne. Parasti netiek apmaksāti medikamenti, ko jau finansē valsts. Taču ir iespējami varianti. “Omeprazolu, ko ražo “Olainfarm”, apdrošinātāji neapmaksā, jo tas ir valsts sarakstos. Taču Vācijā, Indijā ražoto omeprazolu — lūdzu,” stāsta farmaceiti. Tāpat svarīgi, vai ārsts ir atstājis vai nosvītrojis piebildi: zāles atļauts aizvietot. Ja drīkst aizvietot, aptiekā var piemeklēt gan lētākas no valsts kompensējamām jeb references zālēm, gan nepieciešamo no apdrošinātāju sarakstiem. Cits gan vairāk uzticoties ārstam un esot gatavs iet pārjautāt arī par aizvietošanas variantiem, lai arī ārsts ir atstājis izvēli farmaceita ziņā.
Valsts maksā lētāko
Lielas neskaidrības joprojām ir par valsts kompensējamo zāļu sistēmu. “Atnāk cilvēks ar recepti, kas paredz dikloberlu ar simts procentu atlaidi, naudu nemaz neņemot līdzi, taču iesaiņojums maksā sešus latus un septiņdesmit sešus santīmus, bet valsts kompensē tikai latu un deviņdesmit trīs santīmus. Ja zāles atļauts aizvietot, mēs varam iedot diklaku, kas ir cita ražotāja tās pašas grupas medikaments, un tiešām nekas nebūs jāmaksā. Ja ne, klientam pašam jāmaksā visa summa,” skaidro aptiekā.
