Šis laiks ir pietiekoši saspringts, sarežģīts, interesants, arī grūtību nav maz, bet tas ir mūsu laiks un mēs tajā dzīvojam, strādājam, audzinām bērnus.
Šis laiks ir pietiekoši saspringts, sarežģīts, interesants, arī grūtību nav maz, bet tas ir mūsu laiks un mēs tajā dzīvojam, strādājam, audzinām bērnus. 11. un 18. novembra svinības man un ģimenei, un, ticu arī absolūtam Latvijas iedzīvotāju vairākumam ir patiesi valsts svētki.
Valsts proklamēšana, dzimšanas diena, ir svētki jebkuram pilsonim, un katrs cenšas tos atzīmēt. Protams, jāsaprot, ka daudziem cilvēkiem ir savas ikdienišķās rūpes, kuru dēļ viņi jūtas nomākti. Krasi mainīgā ekonomiskā situācija tomēr kopumā vairāk ir ieguvums nekā zaudējums. Taču arī šiem cilvēkiem noteikti bija svētku sajūta. Par savu valsti ir ne tikai jārūpējas un grūtos brīžos jācīnās, bet arī jāpriecājas. Esmu cieši saistīts ar jauniešiem, kuri nāk dienēt bruņotajos spēkos un, jāsaka, viņos tēvzemes mīlestība kopš valsts neatkarības atjaunošanas nav gājusi mazumā, tā drīzāk pat pieaugusi. Tomēr mums ir jādomā un jāstrādā, lai ieaudzinātu un nostiprinātu Latvijas jaunajā paaudzē patiesu cieņu, mīlestību un lepnumu par savu valsti, par savu tautu.
Tēvzemes mīlestība ne vienmēr izpaužas vārdos. Mēs braucam uz hokeja, futbola vai basketbola spēlēm, kurās piedalās mūsu valstsvienības un jūtam līdzi. To mēs izrādām ar valsts simboliem, kas ir līdzjutēju rokās. Mēs dziedam valsts himnu, un daudziem tajā mirklī acīs ir asaras. Arī tā ir mīlestība un cieņa pret savu valsti. Un būtu pat absurdi runāt, ka tauta ir nogurusi no savas neatkarības. Grūtībās daudzi jūtas nomākti, taču tā ir cita lieta. Viņiem jārūpējas par saviem bērniem, bieži vien arī mazbērniem un galu galā par sevi pašu.
Daudzos interesi izraisa filma “Rīgas sargi”. Tā stāsta par cilvēku attiecībām Latvijai ļoti svarīgā laikā, nevis vēsturi un pulcē desmitiem tūkstošu skatītāju, kuri pēc filmas noskatīšanās ir gandarīti par to, ka šāds kino tapis. Tas uzņemts pie mums, un varam ar to lepoties. Arī tā ir mīlestība pret valsti. Protams, jābūt uzmanīgiem ar vēsturisko faktu traktējumu, kas mākslas darbā nebūt nav tik precīzs.
Esmu piedalījies daudzās militārajās parādēs 11. un 18. novembrī. Vairākas reizes man bijis gods tās komandēt. Tas ir saviļņojošs un neaizmirstams mirklis katram karavīram. Šajā parādē es biju skatītāju pulkā kopā ar ģimeni. Mēs ieraudzījām puisīti. Viņam bija ne vairāk kā 12 gadu. Rokās viņš turēja divus Latvijas karodziņus. Viņš bija ļoti uztraucies un apbēdināts. Mēs viņam vaicājām, vai viņš pazaudējis savus tuviniekus. Viņš teica, ka nē, bet netiekot pie barjeras un esot pārāk mazs, lai redzētu pāri pieaugušajiem. Viņš neredzēšot Valsts prezidentu, karavīrus un parādi. Mēs palūdzām, un cilvēki laipni palaida viņu priekšā. Es ticu, ka puisēnu dziļi sirdī interesēja daudz kas vairāk, nekā tikai iespēja redzēt karavīrus. Viņš vēlējās būt kopā ar visiem un piedalīties svētkos.
Vai mainījusies cilvēku attieksme pret valsts svētkiem? Noteikti. Mēs paši taču šajos 17 neatkarības gados esam kļuvuši citādāki. Taču, neskatoties ne uz kādām grūtībām, jebkuros laikos esam saglabājuši savu latvietību. Mēs esam unikāla tauta, kas spējusi izturēt vistumšākos laikus, saglabājot garu, svētkus, ticību. Kaut vai fakts, ka padomju laikos izdevās saglabāt baznīcas. Jaunjelgavā situācija ir vēl unikālāka. Piemēram, 1956. gadā, laikā, kad noliedza ticību un Dievu, kad komunistu dzīres sita visaugstāko vilni, te uzcēla baznīcu. Tā ir vienīgā baznīca sociālisma bloka valstīs, kas šajā laikā uzcelta. Citviet dievnamus pārvērta par noliktavām, saimniecības ēkām, vienkārši slēdza vai nopostīja. Mums jālepojas ar skolotājiem, kuri padomju laikos mācēja izstāstīt par Latviju, par 11. un 18. novembri tā, lai bērni saprastu īstās vērtības un paši skolotāji varētu palikt strādāt un turpināt stāstīt par to atkal un atkal.
Pēdējā laikā bieži vien masu medījos izskan dažu cilvēku necienīgi izteikumi par savu valsti, par savu tautu. Kas viņiem devis tādas tiesības noniecināt savu tautu? Var pelt atsevišķus cilvēkus par viņu slikti vai nepareizi paveiktajiem darbiem, taču nedrīkst noniecināt tautu, no kuras pats esi cēlies. Mums pašiem jāuzvedas tā, lai mazinātu skarbumu, kas virmo sabiedrībā. Ikdienā teikti skarbi vārdi ved tikai pie vēl lielākas neiecietības. Mums jāatceras viena lieta:var mainīties politika, taču ģeogrāfija nē. Mēs nevaram mainīt pagātni, bet varam ietekmēt nākotni. Par to mums jādomā katru mirkli.
Šoruden Latvijas armija ieguvusi jaunus, modernus formastērpus. Tie ir vieni no labākajiem, kādus šobrīd izmanto pasaules valstu bruņotajos spēkos. Arī strēlnieku ieroči ir vieni no labākajiem, un daudzi sabiedrotie mūs labestīgi apskauž. Jā, valstij neklājas viegli, taču mēs neesam tik bagāti, lai varētu izturēties neuzmanīgi pret valsts drošību un aizsardzību. Mums jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti pasaules valstu saimē, ar savu pārliecību, ar savu nacionālo identitāti, ar spēju piedāvāt kopīgus un labus risinājumus dažādās jomās, arī militārajā, un mēs to spējam. Vai esam padomājuši, kas mums to ļauj? Tie ir cilvēki, kuri ikdienā strādā pilsētās, ciemos un pagastos, pārvar grūtības. Viņi ļauj man, Latvijas karavīram, kalpot savai valstij un tautai. Tas ir īpašs gods.
Tagad Latvijā ir profesionālā armija, kurā brīvprātīgi nāk jaunieši, kuri karavīra dzīvi izvēlas par savējo ilgāku vai īsāku laiku. Šobrīd mēs varam atlasīt dienestam tos, kuri vislabāk ir piemēroti militārajam dienestam, turklāt darbam komandā. Atlasē sevišķa uzmanība tiek veltīta topošā karavīra fiziskai un psiholoģiskai sagatavotībai, morāles vērtībām. Pie mums nāk daudz talantīgu jauniešu, spilgtas personības, taču mums jāmāk izvērtēt, vai armija ir viņu īstā vieta. Kalpot savai valstij var, ne tikai dienot armijā, bet esot vienkārši labam speciālistam savā jomā un vienkārši labam ģimenes cilvēkam.
Šobrīd garie tumšie vakari liek daudz ko pārdomāt. Lai domas būtu gaišākās, iesaku visiem daudz vairāk lasīt labas grāmatas, dzeju. Nekautrējieties to darīt arī skaļā balsī, ja vien tas iespējams. Prāts būs daudz pacilātāks, un izlasītajam būs pavisam cita jēga un skanējums. Un lūgt — par sevi, savu ģimeni, par Latviju.
