“Zaļo zemi” raksturo daudzsološs talants, emocionāla muzikalitāte, liela pašatdeve, lielisks meiteņu humors un saksofons.
“Zaļo zemi” raksturo daudzsološs talants, emocionāla muzikalitāte, liela pašatdeve, lielisks meiteņu humors un saksofons. Tieši tā! Tas ir meiteņu saksofonu kvartets “The Green Land”. Mūzikas mīļotāji noteikti ir jau pazīstami ar četrām lieliskām meitenēm Lindu Zemžāni, Evitu Porieti, Ilzi Engeri un Agnesi Karpoviču. Šoreiz — par mūziku, skolu, sapņiem, putukrējumu un gribasspēku.
Inga Prodniece
Ar meitenēm tiekos Skrīveros, kur Linda, Evita un Agnese šodien mēģina.
— Kā radās ideja muzicēt kopā? Kā satikāties?
Linda: — Mūs kopā saveda mūsu skolotājs Ziedonis Puķītis, pašas mēs nebūtu iedomājušās savākties. No paša sākuma nebija Agneses, viņa nomainīja iepriekšējo baritona saksofonisti. Iepriekš kvartets pastāvēja ar nosaukumu “Jewel”.
Evita: — Mācoties mūzikas skolā, katram obligāti jābūt kādā ansamblī.
Agnese: — Man pirmais mēģinājums šajā kvartetā bija 2006. gada 4. maijā. Tagad grupai ir gads un septiņi mēneši. Sākumā spēlēju flautu, bet tad nolēmu, ka gribu pāriet uz baritonu — lielo saksofonu. Ziedonis Puķītis mani trīs mēnešus apmācija un tad ceturtajā maijā sāku spēlēt kvartetā. Es šo dienu īpaši atzīmēju kalendārā, tas bija mans sapnis.
— Kāpēc “The Green Land”?
Linda: — Mēs dzīvojam “zaļajā zemē”. Šim nosaukumam ir jēga. Iepriekšējo nosaukumu neviens nevarēja izrunāt, tas bija “Jewel”.
Agnese: — Mūs dažos koncertos pieteica arī kā “Ollala”!
Linda: — Cits sastāvs, tātad vajag citu nosaukumu.
Agnese: — Lindai jau sen bija ideja par nosaukumu “The Green Land”. Reiz devāmies mājās no mēģinājuma un spontāni nolēmām pasūtīt vienādus zaļus krekliņus ar grupas nosaukumu. Tā tas radās.
— Vai pietiek laika mācībām un mēģinājumiem?
Linda: — Es strādāju divos darbos. Ceļos katru dienu sešos un braucu uz Rīgu. Darbā izdaru, kas man jāizdara, tad paskatos pulkstenī un secinu, ka ir jāaizskrien arī uz skolu. Aizskrienu, pasēžu skolā, tad skrienu atpakaļ uz darbu. Braucot mājās vilcienā mācos notis. Brīvdienās spēlējam koncertos, rakstu kursa darbu un pildu mājasdarbus.
Evita: — Man ir tikai skola, spēlēju arī orķestrī. Eju arī autovadītāju kursos.
— Vai gadījušies arī kādi kuriozi?
Evita: — Koncertējot Ungārijā, mums bija noberztas kājas, tāpēc uzstājāmies pludmales čībās.
Agnese: — Atceros mūsu pirmo koncertu Pļaviņās. Kad aizbraucām uz koncerta vietu, es atcerējos, ka man mājās ir palikušas notis. Tētis brauca un veda. Labi, ka paspēja, tikko bijām sākušas spēlēt no galvas.
— Kādiem koncertiem gatavojaties pašreiz?
Agnese: — 26. decembrī mēs spēlēsim Latvijas Nacionālajā teātrī pasākumā, kur dāvinās mūzikas instrumentus talantīgiem bērniem. Tur mūs varēs vērot tiešraidē. Spēlēsim divus skaņdarbus.
— Kā ir ar lampu drudzi?
Linda: — Liels vai mazs koncerts, man trīc kājas.
Agnese: — Man nē, man tas viss rodas brīdī, kad Linda pasaka, ka viņai ir bailes. Tad man liekas, ka varbūt man arī ir bail.
Evita: — Man sākas lampu drudzis, kad jāspēlē no galvas.
Agnese: — Savukārt Ilze neuztraucas nekad.
— Kādai publikai patīk spēlēt?
Evita: — Viennozīmīgi — atsaucīgai.
Linda: — Reiz spēlējām vienā pasākumā, bet atsaucības — nekādas, nekādu emociju, visi stāv kā alvas zaldātiņi. Mēs atdevām visu sevi, bijām bez elpas, bet pretī nesaņēmām pilnīgi neko.
Evita: — Vairāk patīk spēlēt mazos pagastiņos, vienkāršiem cilvēkiem.
— Kāds ir jūsu repertuārs?
Agnese: — Kopš džeza nometnēm Staicelē spēlējam džezu. Vispār spēlējam visu un visur, kur aicina.
Linda: — Bijām arī tūrē pa Latvijas baznīcām. Spēlējot Albinjoni “Adagio”, mani pārņēma zosāda. Cilvēki zālē sēdēja un raudāja. Tās bija lielas emocijas. Tagad gribam šo koncertprogrammu atkārtot.
— Mēģinat arī mājās?
Linda: — Kad mācījos mūzikas skolā, tad mājās saksofonu neparko negribēju spēlēt. Bet kad absolvēju, tad sāku spēlēt, jo tas vairs nebija piespiedu kārtā. Tagad spēlēju arī mājās, trenējos koncertiem.
Agnese: — Dienā sevi piespiežu vismaz pusstundiņu patrenēties.
— Kā jūs raksturotu mūziku ko radāt?
Agnese: — Es zinu kā mūs vizualizēt: tas ir saldais ēdiens, dekorēts ar putukrējumu un šokolādes skaidiņām, un virsū ir ķirsis.
Evita: — Četri ķirši.
Linda: — Ja nopietni, katra individuāli mēs nebūtu nekas, bet, tad, kad sanākam kopā, tad tas ir spēks. Tā ir skaņa. Tās ir vienkārši debesis. Tā rada sajūsmu pašām un citiem.
— Vai esat draudzenes?
Linda: — Kopā labi sadzīvojam, bet ir brīži, kad esam uzvedušās kā čūskas.
Agnese: — Ja mēģinājumi ir bieži, tad sākas kašķīši, jūtam, ka ir vajadzīga pauze.
Linda: — Mums ir jaukas attiecības. Mēs izsmejamies, izķēmojamies, nekad nav garlaicīgi.
Evita: — Spēlēšana mums nav darbs, mēs gūstam gandarījumu.
— Kas rūpējas par jūsu skatuves tēlu?
Linda: — Pašas. Reiz Agnese ieraudzīja kādai meitenei kleitu, piegāja klāt un pajautāja: kur tu to pirki?
Agnese: — Jā tas bija Jēkabpilī. Tad mēs aizbraucām un nopirkām tādas pašas kleitas tikai katra savādākā krāsā. Tie biju mūsu pirmie tērpi.
Evita: — Ļoti, ļoti ilgi meklējām kurpes.
Linda: — Atkal Agnese bija tā, kas tās ieraudzīja.
— Vai ir kāds sapnis, ko vēlētos piepildīt?
Linda: — Lielākais sapnis ir aizbraukt uz ASV un pakoncertēt ar zināmām grupām (smejas).
Agnese: — Es sapņoju, kā mēs ar Džastinu Timberleiku spēlējam kopā. Iedomājies, ja mēs viņam piespēlētu klipā?
***
Linda Zemžāne: — Esmu Ekonomikas un kultūras augstskolas 2. kursa studente, spēlēju soprānu un dažreiz altu. Es parasti saucu: “Sākam!”. Kad braucam koncerta tūrēs, esmu arī autovadītāja.
Evita Poriete: — Mācos A. Upīša Skrīveru vidusskolas 11. klasē, spēlēju altu un esmu otrā balss.
Ilze Engere: — Esmu Aironavigācijas institūta 3. kursa studente, drīz būšu mamma.
Agnese Karpoviča: — Mācos Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klasē, spēlēju baritonu. Tā kā man ir viszemākais instruments, kvartetā mani dēvē par urkščētāju.
