Mazzalviete Alise Kampa 39 gadus nostrādājusi Ogres rajona Suntažos par mežsardzi. Viņa ir medniece nu jau 40 gadu.
Mazzalviete Alise Kampa 39 gadus nostrādājusi Ogres rajona Suntažos par mežsardzi. Viņa ir medniece nu jau 40 gadu. Taču šajā laikā uz mežu ne reizi nav devusies ar ieroci. Viņas mīļākā nodarbe — izsekot zvērus un veiksmīgi vadīt dzinējus.
Īpaši cilvēki
— Kā kļuvāt par mednieci?
— Manā dzimtā mežs ir tuvs ļoti daudziem, turklāt ne tikai medību izpratnē. Mans tēvs bija mežsargs, un var teikt, arī es uzaugu mežā. Visu darba mūžu — 39 gadus — nostrādāju par mežsardzi Suntažos vienā apgaitā. Savlaik viens no mežsarga pienākumiem bija pavadīt medniekus medībās. Kad vien iespējams, to arī darīju. Tajā laikā jau bija daudz sieviešu, kuras strādāja par mežsardzēm un medīja.
— Vai nenožēlojat, ka savu dzīvi saistījāt ar mežu?
— Mans tēvs uzskatīja, ka mežsaimnieki ir īpaši cilvēki. Tagad, pēc daudziem gadiem, man šķiet, ka viņam ir taisnība. Starp mežā strādājošajiem nezinu nevienu sliktu cilvēku. Mežs ļoti ātri parāda, kas ir kas. Pēc pavisam neilga laika tie, kuri darbam šajā vidē nebija piemēroti, aizgāja, bet tie, kuri palika, mežu nemainīja ne pret ko citu. Arī es ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli. Mans vīrs arī ir mežinieks. Mežā strādājošie nekad nav bijuši bagāti — mežsargu algas vienmēr bijušas pieticīgas. Esam pieraduši izdzīvot jebkuros apstākļos.
“Plikas” aknas negaršo
— Vai aizraušanās ar medībām palīdzējusi iztikt?
— Uz to var raudzīties divējādi. Kad dzīvoju Suntažos, savās mājās, vienmēr uzņēmu mednieku kolektīvu, cepu medījuma aknas, klāju galdu, rūpējos, lai ievērotu tradīcijas. Dažs domā: jums jau gaļa vienmēr ir mājā! Taču vienas pašas aknas uz sausas pannas neuzcepsi. Katru rudeni, kad gatavoju konservus, domāju, cik daudz gatavot, lai pietiktu ne tikai pašiem, bet arī medniekiem. Tagad dzīvoju tālu no Suntažiem, taču tik un tā vīri zvana un aicina ciemos, sak”, tas nekas, ja atbrauksiet vēlāk, tikai esiet. Šoruden neesmu bijusi ne reizi — jāpaspēj sakopt saimniecība, turklāt braukšana ļoti nogurdina. Un ja zvērs vēl jāielenc, mežā jābūt ļoti agri no rīta.
— Kā nokļuvāt Mazzalves pusē?
— Te ir manas mātes dzimtā puse. Netālu ir viņas dzimtās mājas, taču māju, kur dzīvojam šobrīd, mūsu ģimene nopirka. Vīrs te atbrauc vasarās, bet es dzīvoju pastāvīgi, vairāk — mazbērnu dēļ. Te ir vieta, kur neviens nevienu netraucē. Turklāt bērni var dzīvot tīrā vidē, ēst veselīgu pārtiku, iepazīt dabu. Tas ir labi, ja to, ko mācās dabaszinību grāmatā, tūlīt var apskatīt. Uzskatu, ka ir jāzina augi, putni un dzīvnieki. Stirnas nāk pagalmā gandrīz līdz mājai, īpaši ziemā. Arī brieži staigā tepat netālu. Reiz braucām uz kaimiņu mājām un redzējām, kā liels briežu bullis iznāca uz ceļa un nevarēja izvēlēties, uz kuru pusi tālāk doties. Pat mežacūkas ir bieži viesi. Ja kopš bērnības esi redzējis un sapratis dabas norises, dzīvei ir pavisam cits pamats.
— Arī šeit darbojas vairāki medību kolektīvi. Vai esat mēģinājusi kādā iestāties?
— Lai arī te dzīvoju jau ilgāku laiku, vēl arvien šī puse man šķiet sveša. Dzīvoju uz vairāku kolektīvu robežas. Mani ir aicinājuši pievienoties, taču sadarbība nav izdevusies.
Mežā amatu nav
— Lai ietu kopā medībās, noteikti svarīgas ir mednieku savstarpējās attiecības?
— Protams. Mežā visi ir tikai mednieki. Nav amatu, nav īpašā stāvokļa, kas ir citās dzīves jomās. Esmu medījusi 40 gadu. Daudz pieredzējusi. Kolektīvā, kurā medīju līdz šim, bija Latvijas simfoniskā orķestra un orķestra “Rīga” mūziķi, kā arī kombinātā “Māksla” strādājošie. Pie mums valdīja īpaša gaisotne.
— Un šaušana? Vai nav žēl šaut uz dzīvnieku?
— Mans uzdevums vienmēr bijis lenkt medījumu un dzīt mastu. Kopš medīju, ne reizi neesmu izšāvusi. Lai medības būtu veiksmīgas, jāprot ne tikai labi šaut, bet arī jāpazīst mežs un jāmāk dzīvnieku novirzīt uz mednieku līniju. Medību veiksme atkarīga no dzinēju darbošanās. Bieži vien jāsacenšas viltībā ar dzīvnieku, kurš to tik vien gaida, lai nokļūtu dzinēju aizmugurē un līdz ar to drošībā. Savukārt lenkšana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Tā ir milzīga atbildība pateikt, ka tieši šajā meža pudurī paslēpušies meža dzīvnieki. Suntažu apkaimē šādu pudurīšu ir ļoti daudz, un mežacūkas vienas nakts laikā kādā pudurītī var ieiet un iziet pat septiņas reizes. Bet no rīta šos pēdu rakstus jāmāk atšifrēt.
Galvenais — galva uz pleciem
— Kas, jūsuprāt, svarīgi labam dzinējam?
— Ne jau skaļa balss ir tā svarīgākā. Ar skaļu balsi dzīvnieku tikai satracina, un rezultāts nav tāds, kā gaidīts. Izdzīt dzīvnieku no masta ir jāprot. Nedrīkst staigāt ar maisu galvā. Ja esmu mastā un mierīgi eju, jūtu, kas notiek. Mežs labi jāpārzina, lai varētu ne tikai meklēt, bet arī atrast. Vīrs veda stāties medniekus, bet es — dzinējus. Visbūtiskākais ir nesteigties un sekot pēdām. Medības savā būtībā ir nesteidzīgs pasākums. Vinnē ar prātu, bet steiga ir lielākais ienaidnieks. Nav svarīgi, cik mastu izskrien. Reiz medījām cūkas. Sniga mīksts sniegs. Krūmāji mijās ar eglītēm. Nolēmu pārbaudīt kādu konkrētu vietu. Nojausma mani nepievīla — nelielā pudurītī bija paslēpusies sivēnmāte ar visu saimi. Atgriezos pie pārējiem dzinējiem, un veiksmīgi padarījām savu darbu. Dzenot vajag iet lēnu un laiku pa laikam apstāties un paklusēt. Dzīvniekam šīs pauzes grūti izturēt. Viņš jūt briesmas, taču nespēj noteikt, no kurienes tās jāgaida, tāpēc sāk kustēties. Īpaši svarīgi šādas pauzes ievērot, dzenot stirnu un zaķu mastus.
— Vai medības nav pārāk nežēlīgs vaļasprieks?
— Mūsu kolektīvā cilvēki uzskata, ka tā ir lieliska atpūta un atslodze no ikdienas problēmām. Cilvēki brauc ne tik daudz medīt, kā baudīt iespēju būt kopā ar domubiedriem brīvā dabā. Tā ir milzīga bauda. Protams, savu reizi svarīgs ir arī medījums, tomēr tas nav galvenais. Mežā var gūt pozitīvo enerģiju visai nākamajai nedēļai. Katrā kolektīvā ir arī tradīcijas. Tās ir svarīga un neatņemama medību sastāvdaļa. Turklāt medības jau nenozīmē tikai šaušanu. Tā ir redzamākā šī vaļasprieka daļa, par pārējo — dzīvnieku un meža sargāšanu un piebarošanu ziemā, cīņu ar malumedniekiem — visbiežāk klusē. Taču tas ir ļoti svarīgi. Turklāt ir atļaujas, kuras izsniedz mežniecības. Arī paši mednieki rūpīgi izsver, kurus no atļautajiem dzīvniekiem medīt, bet kuri jāsaudzē, lai mežā būtu visas sugas arī pēc daudziem gadiem, pat gadu desmitiem. Ir taču skaisti aizbraukt uz mežu un tikai paskatīties, kā meža ielokā uz lauka netraucēti ganās brieži un stirnas. Taču ir arī “dūrēji” — stirnāži vai brieži ar taisniem un asiem ragiem, kuri riesta laikā var savainot ne vienu vien dzīvnieku.
Skatās vilka acīs
— Un plēsēji?
— Arī tie ir jāmedī. Ja plēsēju mežā ir pārāk daudz, pārējo dzīvnieku skaits ievērojami samazinās. Piemēram, mežacūku skaits, ja apvidū ir pārāk daudz vilku. Esmu redzējusi vilku mežā. Gāju lenkt mastu pa dziļu sniegu. Pelēcis pēkšņi iznāca uz takas un mani kādu brīdi uzmanīgi vēroja, tad klusu pazuda starp tuvējām eglītēm. Sajūta nebija patīkama.
Arī lūšus esmu redzējusi. Skaisti dzīvnieki. Interesanti pētīt viņu lielos, apaļos pēdu nospiedumus. Man žēl, ja šādu skaistuli nomedī. Reiz ielencām gan divus vilkus, gan lūšu ģimeni. Nomedījām vienu vilku un abus vecos lūšus. Runcis bija varens — īsts skaistulis. Lūsis ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Viņu no meža izmānīt ir grūti. Saka, ka lūšus jādzen divatā: abi iet pa pēdām, tad viens paliek, bet otrs runādams dodas tālāk. Lūsis arī mēdz sekot cilvēka pēdām, par to pati esmu vairākas reizes pārliecinājusies. Pirmais dzinējs iziet no masta, bet lūsi no masta izdzen palicējs. Nav dzirdēts, ka lūsis būtu uzbrucis cilvēkam.
— Vai mežā no kāda dzīvnieka būtu īpaši jāuzmanās?
— Ja dzīvnieks nav ievainots vai slims, viņš no cilvēka bēg. Izņēmums ir aļņu māte ar teliņu pavasarī. Viņa darīs visu, lai aizstāvētu savu mazuli. Arī mežacūka var būt agresīva, ja mēģina ķert sivēnus. Ir jāsaprot, ko mežā drīkst un ko nedrīkst darīt. Kad aļņu govs jau nostājusies aizsardzības pozā blakus teliņam, skats ir tik iespaidīgs, ka kājas pašas nes projām. Dzīvnieks vienmēr brīdina, ka nedrīkst doties tālāk. Ir jāciena mežā dzīvojošie. Mēs ejam pie viņiem ciemos.
Alnis pazūd krūmos
— Kā vērtējat gaides medības?
— Tas ir viens no skaistākajiem medību veidiem. Es arī tornītī kāpju bez bises un parasti esmu blakus kādam medniekam. No tornīša var ieraudzīt to, kas citā situācijā paliek nepamanīts. Var redzēt, kā no meža iznāk sivēnmāte ar lielu sivēnu baru, kā viņi kopā darbojas, kā māte mazajiem māca dzīves gudrības. Turklāt ir noteikta stunda, kad dzīvnieki iznāk no meža. Reiz pie manis atbrauca kāda paziņa, nolēmām kopā ar medniekiem doties uz meža ieloku. Stāstīju, ka noteiktā laikā no meža iznāks stirnas. Viņa neticīgi manī raudzījās. Vēlāk viņa sasprindzināti gaidīja, un man šķita, ka elpo tik skaļi, ka skan viss mežs. Viešņa bija ļoti pārsteigta, kad notika tā, kā biju solījusi. Interesants ir pats stirnas iznākšanas mirklis. Citi dzīvnieki iznāk lēnu un apdomīgi, bet stirna izskrien gandrīz rikšiem.
— Medījot noteikti gadījies ne viens vien kuriozs atgadījums. Kas jums īpaši palicis prātā?
— Tā kā pati nekad neesmu šāvusi, varu pastāstīt tikai par citiem. Bija jānomedī alnis. Pārliecinājos, ka viņi mastā patiešām ir. Mednieki nostājās savās vietās, un sākās dzīšana. Pēc mirkļa atskanēja arī šāviens. Alnis tajā pašā mirklī nokrita, un mednieks aiz prieka meta cepuri gaisā. Gājām skatīties, bet aļņa vairs nebija. Laikam lode bija tikai skārusi muguras skriemeļus, un dzīvnieks paklupa. Kamēr mednieks priecājās, alnis atžirga un devās projām. Tāpēc medniekiem vienmēr atgādinu — izšaujiet un gaidiet. Ja dzīvnieks nokrīt uzreiz, visticamāk, viņš jau pēc mirkļa celsies un būs jāšauj vēl vienu reizi. Toties, ja pēc trāpījuma viņš sāk mest loku, tad trāpījums ir nāvējošs un dzīvnieks tālu neaizies.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Alise Kampa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1942. gada 15. februāris, Varakļāni.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Aizupes meža tehnikums.
NODARBOŠANĀS: pensionēta mežsardze.
ĢIMENE: precējusies, trīs dēli un sešas mazmeitas.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
VAĻASPRIEKS: medības un rokdarbi.
