Neretas pagasta zemnieku saimniecībā “Grauzes” jau sešpadsmito gadu saimnieko Konrādijs Degro ar kundzi Inu, viņi nodarbojas ar piena lopkopību.
Neretas pagasta zemnieku saimniecībā “Grauzes” jau sešpadsmito gadu saimnieko Konrādijs Degro ar kundzi Inu, viņi nodarbojas ar piena lopkopību. Neretas pagasta padomes organizētajā konkursā “Manas sētas lepnums” “Graužu” saimnieki atzīti par vieniem no aktīvākajiem zemniekiem pagastā.
Tehniku sagādā paši
Pirms sešpadsmit gadiem, kad neretieši sāka saimniekot, viņu saimniecība bija krietni lielāka — līdz ar govīm kūtī bija arī cūkas, zirgi, aitas un vistas. Ar laiku prasības auga, un zemniekiem nācās izlemt, kurā jomā turpmāk būtu vērts ieguldīt līdzekļus, nopelnīt, bet no kā jāatsakās. “Tolaik jau ar pienu vien varēja labi dzīvot un nopelnīt — mēnesī par pienu saņēmām divus tūkstošus rubļu. Arī tehniku sagādājām paši, no kolhoza neko neesam ņēmuši. Siena grābekli atvedām no Lietuvas, traktoru un kombainu — no Baltkrievijas, nopirkām kartupeļu rokamo un stādāmo mašīnu, arī rulonpresi,” stāsta Inas kundze. Tomēr sešpadsmit saimniekošanas gadu laikā ir bijuši arī grūti brīži, kad darbi nevedās, naudas nebija, bet saimnieki zināja — apstāties nedrīkst! “Bijām iesākuši saimniekot tad, kad bija vieglāk, nebija citas izvēles, kā turpināt un cīnīties,” atklāj Inas kundze.
Neretā palīgu nav
Šobrīd “Grauzēs” ir 19 govju un 14 jaunlopu. Lai gan “Grauzēs” visa nepieciešamā tehnika ir, tomēr 45 hektāros zemes graudus neaudzē, jo tos nav, kur izkaltēt, bet kaltes pakalpojumi ir dārgi, tāpēc lopiem pērk gatavu barību. Pienu nodod a.s. “Bauskas piens”. Pirms kāda laika Konrādijs Degro iegādājies kādas pamestas un izdemolētas fermas sienu paneļus un no tiem “Grauzēs” ceļ jaunu kūti: “Līdz gada beigām ceram pabeigt jauno kūti, tad būs daudz vieglāk, jo tajā mēslus vedīs ar mēslu transformatoru. Par Eiropas naudu esam ierīkojuši dziļurbumu un dzirdinātavu, telpas būs plašākas un ērtākas.” Zemnieki atklāj, ka darbi pie jaunās kūts celtniecības veiktos ātrāk, tomēr Neretas pagastā un tās apkārtnē trūkst uzticamu strādnieku. “Cilvēks labāk staigā pa pagastu un diedelē santīmus, bet, kad saku — nāc, pastrādā, nopelnīsi pie manis vairākus latus, tā tūlīt atrodas dažādas vainas un kaites. Lielākajiem darbiem esam atraduši palīgu, kurš brauc pie mums no Inčukalna,” stāsta zemnieks.
Kūtī ar frizūru
“Grauzes” ir nepilnu piecu kilometru attālumā no Neretas centra, bērni atbrauc vien nedēļas nogalēs. “Man visu laiku bija vajadzīgi cilvēki un sabiedrība. Sākumā vairākus gadus mums bija māja arī Neretas centrā, tad braukāju turp un atpakaļ. Braukšana nogurdināja, un pamazām sāku pierast, ka dzīvojam ar vīru divatā un uz Neretu tieku vien brīvdienās vai kādreiz vakaros. Esmu pārliecināta, ka lauku cilvēki, kuriem kūtī ir lopi un saimniecība, var atrast laiku atpūtai, noskatīties teātra izrādi vai aiziet uz koncertu, tikai jāgrib,” stāsta Inas kundze. Abi atceras neseno gadījumu, kad uz dēla kāzām govis izslaukt sarunājuši kaimiņieni. “Zinu, ka viņa visu izdarītu, tomēr ar visu frizūru pati vēl sadzinu govis kūtī un pārliecinājos, ka viss ir kārtībā,” atceras neretiete. Ballējušies līdz trijiem naktī, bet uz govju slaukšanu jau bijuši “ierindā” un pēc tam devušies modināt jauno pāri.
Palīdzēs kaut nakts laikā
Raugoties uz “Graužu” pagātni un nākotni, zemnieki stāsta, ka ne visiem tā veicas ar labiem un izpalīdzīgiem kaimiņiem. Ja tehnika salūzt vai atgādās kāda cita ķibele — kaut nakts laikā viens otram palīdzēs. “Apmeklēju daudzus kursus un seminārus, kurus rīko par Eiropas naudu. Ir vesela kaudze sertifikātu, un atzīstu, ka no mācībām daudz esmu ieguvusi. Mums un droši vien arī citiem zemniekiem daudz palīdz Neretas pagasta lauku attīstības speciāliste Mudīte Grīnvalde,” teic Inas kundze. Par nākotni domājot, zemnieki atklāj, ka nelolo lielas cerības, ka bērni varētu atgriezties un turpināt saimniekot “Grauzēs”. Visiem ir labs darbs un atalgojums pilsētā, tāpēc pagaidām te neviens noteikti neatgriezīsies.
Jānovērtē citiem
Par dzīvi laukos neretieši saka — viss atkarīgs no pašiem. Ja cilvēks grib strādāt un strādā, tad noteikti var nopelnīt arī dzīvošanai, ne tikai iztikšanai. Arī par piedalīšanos konkursā “Manas sētas lepnums” un iegūto nomināciju “Aktīvākie zemnieki” “Graužu” saimnieki ir mazliet apmulsuši un saka — mēs jau darām to pašu, ko iepriekš! Bet laikam tā ir — kādam citam no malas jānovērtē ikdienas darbs, kas pašiem neliekas nekas īpašs. Sešpadsmit gadu laikā, kopš paši saimnieko, atceras vairākus zemniekus, kuri izputējuši un nav izturējuši prasības. “Bet ir jau daļa cilvēku, kuri domā, ka laukos nekas nav jādara, un pagrabs pildās pats no sevis,” smej zemnieks. “Lielākais labums, ko izjūtu kā zemnieks — pats esmu sev priekšnieks, proti, gribu šodien strādāju, negribu — nestrādāju. Tas nav tā, ka slinkojam, bet zinu, ka manā vietā neviens to darbu neizdarīs, pašam vien būs jādara, bet par to no darba mani neviens nevar atlaist!”
