Koknesietes Ainas Blūzmanes ģimenē šogad viens no jaukākajiem notikumiem bija ceļojums uz Parīzi.
Koknesietes Ainas Blūzmanes ģimenē šogad viens no jaukākajiem notikumiem bija ceļojums uz Parīzi. To viņa uzskata par skaistāko Dieva dāvanu, kuru viņai palīdzēja realizēt vistuvākie cilvēki. — Kas tad man, “gulta” vienmēr bija pa rokai, izbraukāju Franciju kā kundze, — smej Ainas kundze, stāstot par ceļojumu ar personisko mašīnu. Par to tuvāk — intervijā.
— Kāpēc tieši Francija?
— Man šķiet, ja cilvēks nav bijis Francijā, viņš mūžu nodzīvojis velti. Manuprāt, šī valsts ir pasaules centrs. Te kā upe saplūst visas pasaules notikumi un cilvēki. Paklausieties radio vai televīzijas raidījumus — vienmēr ir ziņas vai dziesmas par Franciju, Parīzi.
— Vai nebūtu lētāk ceļot ar ceļojumu firmu?
— Domāju, ka esmu lielāka ieguvēja, ceļojot kopā ar ģimenes locekļiem. Turklāt braucienu uz Parīzi biju iecerējusi jau sen, arī tad, kad 80 gadu jubilejā no bijušās darbavietas saņēmu bankas čeku par 250 latiem. Tas bija pirms diviem gadiem. Ceļojumam gatavojos trīs reizes, bet vienmēr gadījās kādas ķibeles — gan veselība pievīla, gan lidmašīnas nekursēja. Jau nodomāju, ka man nav lemts redzēt Parīzi. Tāpēc šoreiz vairs nevienam nestāstīju, ka braukšu ceļojumā — ja nu atkal kaut kas nojūk? Tā ideja jau man arī uzplaiksnīja pēkšņi, proti, 14. jūnijā, kā katru gadu, biju Rīgā uz represēto pasākumiem, visu dienu nostaigāju kājām un nemaz nejutos nogurusi. — Tīri vai uz Parīzi varētu braukt, — pie sevis nodomāju. Kad mani ģimenes locekļi sprieda, kā interesantāk pavadīt vasaru, es puspajokam, pusnopietni ierunājos: “Nu braucam uz Parīzi!”. Viņi manu ideju uzņēma nopietni, un man vairs nebija atkāpšanās ceļa. 1. jūlijā es, mana meita Dzidra un znots Aivars ar mašīnu devāmies “iekarot” Franciju.
— Cik dienas pavadījāt ceļā un kur nakšņojāt?
— Desmit. Mēs nakšņojām pārsvarā viesnīcās. Tikai divas dienas neizdevās dabūt viesnīcas numuru, tad gulējām mašīnā.
— Vai viesnīcas Francijā ir dārgs prieks?
— Nē. Trīs dienas mēs dzīvojām viesnīcā, kas bija 25 kilometru attālumā no Parīzes. Vienam cilvēkam ar brokastīm tas viss izmaksāja ap 50 latiem. Manuprāt, tās ir ļoti demokrātiskas cenas.
— Kādām valstīm braucāt garām?
— To bija ļoti daudz. Ne jau visām braucām garām, dažas arī apmeklējām. Cauri Lietuvai devāmies uz Poliju, tad šķērsojām Vācijas un Beļģijas robežu līdz nokļuvām Francijā. Atpakaļ braucot, šķērsojām arī nelielu Holandes stūrīti.
— Vai jums jau iepriekš bija zināms, kurp tieši brauksiet?
— Jā, galvenos pieturas punktus zinājām, jo Dzidra Parīzi jau reiz bija skatījusi. Dažus interesantus objektus ieteica apskatīt radinieki.
— Kas no redzētā palicis atmiņā visspilgtāk?
— Senmišelas jeb Svētā Miķeļa kalna virsotne. Klosteri ar abatijas baznīcu kalnā sauc par Vakareiropas brīnumu. Tas ir 157 metrus virs jūras līmeņa. Senmišela regulāri ir paisumu un bēgumu varā. Tā pakājē regulāri tiek izlikti uzraksti, cik laika palicis līdz paisumam vai bēgumam. Bēguma laikā ūdens atkāpjas līdz pat 18 kilometriem.Uz klinšaino kalnu virsotni, kur ir baznīca, ved stāvas un šauras ieliņas, kuras piebārstītas ar tūristu piesaistīšanas “magnētiem” — bodītēm, kafejnīcām, restorāniem. Protams, neaizmirstama ir Parīzes Dievmātes katedrāle.Un kur tad nu vēl skaistā Normandijas daba! Redzējām arī okeānu un Anglijas kontūras.
— Vai šķita arī kas dīvains?
— Jā, pat vairākas lietas. Brīnījos, ka francūži gandrīz nemaz nerunāja angliski. Piemēram, kad meita viesnīcā pasūtīja istabiņu, viņa runāja angliski, bet viesnīcnieks tik maļ savu runājamo franču valodā. Taču beigās viņi tomēr viens otru saprata. Dīvaina šķita tualete ar mūziku. Savukārt kādā hotelī sveicinoties bija jāsniedz roka bārmenim gan pirms, gan pēc brokastīm.
— Kas Francijā pārsteidza?
— Milzīgais skaits melnādaino iedzīvotāju. Brīžiem pat jutos kā Āfrikā.
— Vai pagaršojāt arī tradicionālo franču sīpolu zupu?
— To gan nenogaršojām, toties pamēģinājām lielu krabi. Es to dauzīju ar akmeni uz akmeņa, Aivars knieba ar platstangām, bet Dzidra urbināja ar nazīti. Tāds kaulains jau bija, garšoja līdzīgi mūsu krabju nūjiņām. Pirmo reizi ēdu arī austeres. Tās bija kā vārītas baravikas, kas garšo pēc zivīm.
— Vai nebija grūti izturēt tik garu ceļu?
— Nobraucām seši tūkstoši kilometru. Bērni jau par mani ļoti rūpējās. Mašīnas aizmugures sēdeklī man bija izgatavota gultasvieta. Kad kājas nogura sēdot, varēju atlaisties guļus. Nu kur gan vēl ērtāk, kad gulta vienmēr pa rokai!
