Neatkarīgās Latvijas pirmajā gadadienā Kārlis Skalbe rakstīja: “Ja mazā Holande, atsvabinādamās no spāniešu tirānijas, kā neatkarīga valsts spēja pārvērst savus dumbrājus par ziedošu tulpju zemi, tad mēs paspēsim daudz vairāk.
Neatkarīgās Latvijas pirmajā gadadienā — 1919. gada 18. novembrī — Kārlis Skalbe rakstīja: “Ja mazā Holande, atsvabinādamās no spāniešu tirānijas, kā neatkarīga valsts spēja pārvērst savus dumbrājus par ziedošu tulpju zemi, tad mēs auglīgā Kurzemes līdzenumā, iekoptos Vidzemes tīrumos un birzīm apvītos Latgales pakalnos, kas, klusi spoguļodamies gaišos ezeros, vēl gaida sava laika, paspēsim daudz vairāk. Mēs paspēsim visu, ja mūs neatstās tautas lielie tikumi: pacietība un izturība darbā un cīņās, vienkāršība un pieticība, bet mūsu lielākā manta ir darba spējas”.
Pēc šo viedo vārdu izskanēšanas tautā pagājuši 88 gadi. Vai trimdā mirušajam latvju patriotam Kārlim Skalbem tagadējā Latvija šķistu tāda, kādu viņš vēlējās redzēt?
Neapšaubāmi, Latvija joprojām ir skaista — tajā spulgo zilie Latgales ezeri un savus viļņus šūpo nu jau elektrostaciju iesprostotā likteņupe Daugava. Auglīgajos Kurzemes līdzenumos iekoptos tīrumos līgojas smagas kviešu un rudzu vārpas, kaut kur Baltijas jūras malā ganās pat dažas zilās govis. Latvija nu kļuvusi par Eiropas valstu tūrisma objektu. Ārzemnieki no “pārcivilizētās” pasaules Latvijā ar milzīgu sajūsmu apbrīno pat stārķus, kuri savas ligzdas vij vai katras lauku mājas pagalmā.
Kārlis Skalbe Latgalē gan vairs neredzētu zilo linu tīrumus, arī birzīm apvītie pakalni ieauguši nezālēs, tā kā zemi daudzviet neapstrādā. Latgales sētas ir pustukšas, tajās mīt galvenokārt sirmgalvji, bet jaunieši labu dzīvi un darbu sameklējuši Anglijā, Īrijā, Vācijā un citās zemēs. Latviešu jaunatne nav tik pacietīga un pieticīga, kādi bija viņu senči. Viņi grib labi dzīvot un savus bērnus izglītot jau šodien, tāpēc atrod labāku vietu, diemžēl ārpus Latvijas. Viņus visur pieņem ar atplestām rokām, jo arī jaunākās paaudzes mantojušas senču darba tikumu.
Bet latvieši, kuriem jau gadu “sniegs” sabiris matos un kuri piedzīvojuši neatkarīgās Latvijas baltās un melnās dienas, turējuši svētu savu tēvu zemi, to arī šodien glabā savās sirdīs. Tautas saknes ir katrā no mums, tikai to dziļums ir dažāds.
