Daudzesiete Svetlana Matule ir daudznozaru kopmānijas “Daugava” siera meistare.
Daudzesiete Svetlana Matule ir daudznozaru kopmānijas (DK) “Daugava” siera meistare. Pirms pāris gadiem par šādu nodarbošanos Svetlana, iespējams, tikai pasmaidītu, bet šodien saka: “Citā specialitātē sevi nespēju iedomāties!”. Pirms neilga laika Svetlana un citu ražošanas uzņēmumu speciālisti viesojās Anglijā, Lankašīras apgabalā, kur uzzināja, kā top un kāds siers garšo angļiem.
Profesiju izvēlas nejauši
— Pastāstiet, kā izvēlējāties šādu profesiju?
— Vidusskolas laikā mani ļoti interesēja ekonomika, un gribēju Latvijas Universitātē studēt Ekonomikas un vadības fakultātē. Tolaik šajā specialitātē bija liels konkurss, un es paliku “aiz svītras”.
— Jūs uzreiz meklējāt iespēju studēt citur?
— Jā. Jau tajā pašā dienā, kad uzzināju, ka neesmu tikusi Latvijas Universitātē, aizbraucu uz Jelgavu. Par Latvijas lauksaimniecības universitāti no studentiem biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes, tāpēc, ne mirkli nešauboties, tur iesniedzu dokumentus. Kad jau biju uzņemta Jelgavā, saņēmu ziņu no Latvijas Universitātes, ka vieta atbrīvojusies un man ir iespēja studēt. Tagad priecājos, ka nepārdomāju un paliku Jelgavā.
— Vai studijas Pārtikas tehnoloģijas fakultātē bija vieglas?
— Pirmie divi gadi bija ļoti grūti. Bija jāstudē augstākā matemātika un fizika, kas man nepatīk. Kursā sākām studēt 48 jaunieši, bet diplomu saņēmām — 15. Tikai trešajā kursā man iepatikās tas, ko studēju, kļuva arvien interesantāk, un sapratu, ka savu profesiju noteikti saistīšu ar pārtikas ražošanu.
Sāk ar mēģeņu mazgāšanu
— Kā nokļuvāt DK “Daugava”?
— Pēc pirmā kursa bija prakse, ko izgāju “Daugavā”. Protams, sāku ar visvienkāršākajiem darbiem — mazgāju mēģenes, vakuumēju sieru un palīdzēju visos citos darbos. Pēc trešā kursa studentiem bija iespēja braukt uz Angliju, arī es aizbraucu. Mēs lasījām zirņus. Man arī piedāvāja palikt ilgāk, bet es nolēmu atgriezties un pabeigt studijas. Bakalaura darbu rakstīju par piena kvalitātes izvērtējumu DK “Daugava”, un tieši tajā laikā man radās interese par sieriem. Pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt “Daugavā”, tobrīd uzņēmumā jau bija viens siera meistars. Tagad es esmu gan siera, gan ražošanas meistars.
— Par ko meistars ir atbildīgs?
— Es atbildu par produktu kvalitāti, par to, lai visi darbi būtu noorganizēti, strādāju arī ar dokumentiem. Ražoju divu veidu puscietos sierus — “Daugamers” un “Holanders”. Operators pārstrādā pienu, bet tālāk viss ir mans darbs — jāraudzē, jāgriež receklis un jāgatavina.
— Ar ko atšķiras dažādu siera šķirņu ražošanas tehnoloģijas?
— “Holandes” sieram ir salīdzinoši vienkāršs ražošanas process, bet ar “Daugameru” ir “jāauklējas”. Šim sieram ir “acis”, tāpēc ļoti jāuzmana temperatūras režīms un jāuzrauga, lai tas par daudz nestāv vienā temperatūrā, jākontrolē nogatavināšanas temperatūra. Lai izdotos labs siers, jābūt labām izejvielām, kvalitatīvam pienam. Tā kā mēs visu ražojam no savām izejvielām, manā darba pieredzē vēl nav bijis gadījums, kad kaut kas neizdotos.
Angļus interesē rupjmaizes recepte
— Kā nokļuvāt Anglijā?
— Vēl pirms tam Latvijā viesojās angļi un sadarbībā ar “Siera klubu” iepazina Latvijas piena pārstrādes uzņēmumus. “Daugavā” viņi interesējās par siera un rupjmaizes ražošanas procesiem. Mūsu brauciens bija kā “atbilde” viņējam. Dzīvojām Lankašīrā, kas ir divu stundu brauciena attālumā no Liverpūles. Lankašīra ir vēsturiska, tūristu iemīļota vieta ar ļoti burvīgu dabu.
— Ko angļi vēlējās uzzināt pa Latvijas ražojumiem?
Es pārstāvēju DK “Daugava” un prezentēju Latvijas rupjmaizi kādā smalkā restorānā. Pasākumā piedalījās žurnālisti, sabiedriskās ēdināšanas vadītāji un vietējie maizes cepēji. Angļiem radās liela interese un vēlme sadarboties ar Latvijas ražotājiem. Tajā pašā dienā mums pievienojās Mārtiņš Rītiņš ar televīzijas grupu, lai veidotu kārtējo pārraides “Ceļojums ar garšu” daļu. Rītiņš Anglijā gatavoja Latvijas ēdienus — zivi un rupjmaizes kārtojumu ar putukrējumu.
— Kāds bija šī brauciena mērķis?
— Kopā ar kolēģiem no vairākiem Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem Lankašīras apgabalā bijām nedēļu, kurš gribēja, varēja arī tur pastrādāt un nopelnīt. Mēs gan vairāk laika pavadījām ceļojot — viesojāmies vairākos piena pārstrādes uzņēmumos. Šī brauciena mērķis bija uzlabot praktiskās iemaņas siera un maizes ražotāju starpā, veicinot uzņēmēju un jaunu cilvēku pieredzes apmaiņu.
Latvijā prasības ir stingrākas
— Vai uzreiz pamanījāt kādas būtiskas atšķirības starp Latvijas un Anglijas ražotnēm?
— Mēs bijām vienā lielā piena pārstrādes kombinātā, un tur bija ļoti jaudīgas un iespaidīgas iekārtas, kādas nebiju redzējusi, bet galvenokārt tomēr vairāk viesojāmies mazajās ražotnēs. Tur mazās pienotavas ir ģimenes uzņēmums — paši iegūst pienu, paši gatavo sieru, šajos uzņēmumos gan iekārtas lielākoties ir jau novecojušas. Sapratu, ka Latvijā Pārtikas un veterinārā dienesta prasības ir ļoti stingras, un, manuprāt, daudzus mazos piena pārstrādes uzņēmumus Anglijā latvieši slēgtu jau pirmajā dienā, jo tie neatbilst nekādām sanitārajām prasībām.
— Kādu vēl īpatnību pamanījāt?
— Ļoti daudzās mazajās pienotavās šī nodarbošanās ir pārmantota no paaudzes paaudzē. Ar siera ražošanu nodarbojies vectēvs, bet tagad to dara mazbērni. Interesanti likās tas, ka sievietes lielākoties strādā ar dokumentiem, jo darbs ražošanā esot fiziski smags. Sodi gan viņiem ir bargi, piemēram, ja ražotājs patvaļīgi pagarina produkta derīguma termiņu, sods par to ir 1,5 tūkstoši mārciņu, bet, ja tas notiek atkārtoti, tad vainīgajam draud pat cietumsods līdz diviem gadiem.
— Kādas atšķirības pamanījāt siera ražošanas procesā?
— Lielākā atšķirība ir tā, ka Lankašīras apgabalā populārs ir siers, kas ražots no aitas piena. Tā kā siera ražošana sākās ļoti agri no rīta, var teikt, pat naktī, bet mēs ražotnēs ieradāmies ap pulksten 10 no rīta, tad pašu siera tapšanas procesu neredzējām, šo to vēlāk uzzinājām no ražotājiem. Lankašīras siera īpatnība ir tā, ka svaigu recekli sajauc ar iepriekšējā dienā ražoto recekli. Tā top siers, kam ir drupataina konsistence, šis siers Anglijā ir ļoti izplatīts. Viņi ražo arī krēmveida sieru, ko izmanto tostermaizēm.
Nav siera ēdāja
— Kā garšoja angļu siers?
— Anglijā ražotais siers ir asāks, stiprāks nekā mūsējais. Viena siera šķirne, kas bija cietākas konsistences, pēc garšas man ļoti atgādināja pie mums populāro “Krievijas” sieru, bet mīkstais, nenogatavinātais siers gan man negaršoja. Redzēju interesantu siera šķirni, ko ražoja, apviļājot alū. Siera garoziņa bija cieta, bet alus garšu nevarēja just, angļiem tā ir ļoti populāra uzkoda pie alus. Esmu iecerējusi to izmēģināt gatavot šeit, Latvijā, jo tehnoloģiskais process nav sarežģīts, bet siers ir ļoti garšīgs.
—Vai angļiem garšoja latviešu siers?
— Mēs bijām aizveduši Latvijā ražoto sieru no Mālpils piensaimnieka, Trikātas, Talsu, Smiltenes, bet viņiem negaršoja. Labas atsauksmes bija tikai par “Trikātas bumbiņām”.
— Vai siers vairāk piemērots ikdienas vai svētku galdam?
— Anglijā siers ir lētāks nekā pie mums. Viņi arī eksportē diezgan daudz siera un turklāt par ļoti zemu cenu. Uzskatu, ka pie mums “Holandes”, kā arī “Krievijas” sieru cilvēki var atļauties un joprojām ēd ikdienā. Ir pelējuma sieri un citi dārgāki, tos cilvēki izvēlas svētku galdam. Daudzi izvēlas sieru, lai papildinātu citu ēdienu garšu, pievienojot to klāt. Man pašai kopš bērnības vislabāk garšo “Holandes” siers, bet vispār neesmu liela siera ēdāja.
— Šī ir svētku nedēļa, vai jūsu ģimene to svinēs?
— Kad mācījos augstskolā, mums vienmēr ap šo laiku bija Studentu dienas, un tad svētku sajūta bija trīs dienas un ilgāk. Nenotika lekcijas, visi braucām uz Rīgu vērot uguņošanu, bet šobrīd viss pakārtots darbam, arī šajās brīvdienās strādāšu. Ģimene to pagaidām ir pieņēmusi, jo nav citas izvēles. Svētdien gan būs brīvdiena, tad noteikti kaut kur aizbrauksim.
