Šie nav tikai patētiski vārdi, kuriem ikdienā bieži vien pievēršam pārāk mazu nozīmi.
Šie nav tikai patētiski vārdi, kuriem ikdienā bieži vien pievēršam pārāk mazu nozīmi. Šis nelielais teikums ir katra karavīra apliecinājums strādāt un būt uzticīgam savai valstij. Par to, kas šodien mudina jaunus cilvēkus izvēlēties dienestu Latvijas profesionālajā armijā, saruna ar četriem jauniešiem. Viņus visus vieno 510. Pļaviņu jaunsardzes vienība.
Kad obligāto dienestu nomainīja profesionālā armija, daudzi jutās atviegloti. Vispirms jau jaunieši, kurus nesaistīja militārā joma, un, protams, viņu vecāki, jo armijas skola bija skaudra. Tagad karavīrs Latvijā ir tāda pati profesija kā citas. Nav arī tā, ka jauniešus armija vairs nesaista.
Ar esošajiem un nākamajiem karavīriem tikos kādā brīvdienā. Šobrīd Alvis Voltmanis jau otro gadu dien Gaisa spēkos Lielvārdē, Oskars Lauciņš darbojas militārajā policijā, bet Kristaps Mednis vēl mācās vidusskolas 11. klasē. Viņš turpina apmācību jaunsardzē un tagad iestājies arī zemessardzē. Savukārt Einārs Staņislavskis šobrīd gatavojas profesionālajam dienestam un pašlaik ir mācību centrā Alūksnē. Viņi visi skolas laikā darbojās jaunsargu vienībā un jau tad nolēma savu turpmāko dzīvi saistīt ar armiju, un šo mērķi centušies piepildīt. Sarunā piedalījās arī viņu bijušais Pļaviņu 510. jaunsardzes vienības instruktors Imants Kravalis.
Nekas nebiedē
Kas zēnus piesaistīja šai jomai? Jaunieši atzīst, ka bijusi interese un iespēja saistoši pavadīt brīvo laiku. Oskars joko, ka viņš tikpat kā izaudzis mežā, tāpēc šī izvēle šķita likumsakarīga. Tomēr jau pavisam nopietni viņš piebilst, ka jaunsargu solījums viņam bija ļoti emocionāls brīdis, kad sajutis patiesu piederību savai valstij. Arī Kristaps ir apmierināts ar jaunsardzē iegūto, kas tagad jau ir kā dzīvesveids.
Bet viens no skaļi neizteiktajiem, bet acīmredzamajiem iemesliem, kāpēc viņus tik noturīgi saistījusi jaunsardze, ir instruktors Imants Kravalis. Domāju, ka nekļūdīšos, apgalvodama, ka viņš saviem puišiem ir kā otrs tēvs.
— Ja daudzi bērni dažādus pulciņus vai mūzikas skolu apmeklē galvenokārt vecāku mudināti, tad jaunsardzē ir otrādi — dažkārt bērniem jāpierunā vecāki, lai ļauj viņiem tajā darboties. Šīs organizācijas mērķis ir dot jauniešiem priekšstatu par militāro jomu. Apmēram 70 procentu no viņiem nākotnē izvēlas ar to saistītu profesiju, bet citiem tā vienkārši ir laba pieredze. Mēs ejam pārgājienos, veicam dažādas izturības šķēršļu joslas un citus uzdevumus, kas norūda jebkuru cilvēku, — stāsta Imants Kravalis.
Viņš piebilst, ka jebkurš karavīrs vadās pēc principa, ka nav sliktu laika apstākļu, bet gan nepiemērots apģērbs. Viņa audzēkņiem nav problēmu pat lietū un sniegputenī nostaigāt lielus attālumus, ja dots tāds uzdevums.
Cik lielai jābūt jauniešu fiziskajai varēšanai, lai būtu jaunsargs? Imants Kravalis teic, ka zēni un meitenes to iegūst ar laiku. Kristaps piebilst, ka dažkārt galvenais nav spēks un ātrums, bet apņēmība un prasme. Tad gluži likumsakarīgi sākam runāt par kaitīgajiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanu. Instruktors nevienam neaizliedz smēķēt, bet katram pašam jāsaprot, vai tas netraucē. Ja konkrēto uzdevumu visi izpilda vienādi, tad nav problēmu, bet, ja “pīpmanis” atpaliek, tad vainojama var būt tikai smēķēšana. Tad, protams, no šīs nodarbes vajadzētu atturēties.
Karavīrs ir dzīvesveids
No četrotnes vienīgi Alvis vēl paguva izbaudīt obligāto militāro dienestu. Viņš teic, ka, salīdzinot ar profesionālo, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Tas gan nemazināja viņa vēlēšanos turpināt dienestu.
Oskars pat atzīst, ka apskauž draugu, kuram izdevies būt obligātajā dienestā. Viņaprāt, tā ir laba skola, kas tikai veicina fizisko sagatavotību un rūdījumu. Tam piekrīt arī Imants Kravalis, piebilstot, ka jaunieši ar armijas pieredzi ir pavisam citi cilvēki — labā nozīmē.
Runājot par savu tagadējo nodarbošanos, Alvis ir lakonisks — agrāk armija bija kā jau armija, bet tagad tas ir darbs ar noteiktu darbalaiku un algu. Par to visu konkrētāk karavīri nevar runāt bez speciālas atļaujas. Oskars to raksturo tēlaināk — pat tas, kādi karavīram būs zābaki, ir valsts noslēpums. Puiši vien atklāj, ka viņu ikdiena galvenokārt ir mācības un dažādas nodarbības, lai spētu izpildīt konkrētos uzdevumus. Viņu pienākumi gan nebeidzas līdz ar darbadienas beigām, bet karavīrs ir karavīrs 24 stundas diennaktī — ja nepieciešams, jābūt sasniedzamam un kaujas gatavībā jebkurā laikā. Armija dod lielisku iespēju mācīties un apgūt pieredzi ārzemēs, kā arī nodrošina labas sociālās garantijas. Piemēram, Alvis nesen trīs mēnešus bija mācībās Vācijā.
Savukārt Kristaps līdz skolas beigšanai darbosies zemessardzē, bet nākotnē arī viņš domā par profesionālo armiju. No nākamā gada arī zemessardzē gatavos cilvēkus ārvalstu palīdzības misijām, un jaunietim ir sapnis izmantot šādu iespēju.
Tā kā mūsu sarunas laikā Einārs bija Alūksnes mācību centrā, sazinājāmies telefoniski. Kā šo mācību centru raksturoja Imants Kravalis — tā ir vieta, kur cilvēkam “izspiež pēdējo sulu”, lai viņš pārdomātu par profesijas izvēli. Einārs gan apgalvoja, ka viss ir kārtībā — dienas režīms ir noslogots, bet ar visu var tikt galā. Iespējams, viņš turpmāk dienēs kājnieku bataljonā Ādažos.
Meitenēm patīk vēl vairāk
Šajos puišos pat uz ielas var saskatīt karavīrus, par ko liecina viņu staltā stāja. Savukārt formastērps uzliek savus pienākumus, un tad cilvēkam gribot negribot “jāsavācas”. Oskars atzīst, ka tas disciplinē. Viņš arī cer, ka nākotnē vēl vairāk palielināsies Latvijas armijas prestižs. Jābūt tā, ka cilvēks formastērpā apkārtējiem rada cieņu un uzticību. Turklāt jaunietis, smaidot teic, ka formastērps piesaista arī meiteņu uzmanību.
Kādas virsotnes tad vēlas sasniegt šie karavīri? Viņi pasmaida un saka, ka, protams, mērķis ir iegūt ģenerāļa pakāpi. Tomēr visi kā viens piebilst, ka vispirms grib līdzināties savam bijušajam instruktoram Imantam Kravalim. Futbolā, piemēram, viņi pat trijatā pagaidām nevar pārspēt viņu vienu.
