Mazzalvietis Imants Zālītis medī jau 36 gadus. Neskatoties uz cienījamo vecumu, viņš gandrīz katru sestdienu kopā ar mednieku kolektīva “Ērberģe” vīriem dodas uz mežu.
Mazzalvietis Imants Zālītis medī jau 36 gadus. Neskatoties uz cienījamo vecumu, viņš gandrīz katru sestdienu kopā ar mednieku kolektīva “Ērberģe” vīriem dodas uz mežu.
— Lai arī “oficiāli” medniekos iestājos 1971. gadā, medībās piedalījos jau tad, kad mācījos skolā, — atceras sirmais vīrs. — Tolaik Mēmeles skolā strādāja skolotājs Ģērķis. Viņam ļoti patika zaķu medības. Tā nu viņš mūs, puikas, aicināja nākt par dzinējiem. Ar to, tā teikt, “kaite” bija rokā. Mūs mazāk interesēja zaķi, kā redzēt skolotāja darbošanos ar bisi. Jāteic gan, zaķu tolaik bija ļoti daudz. Viņus vien tikai medīja. Gandrīz katrā krūmā sēdēja pa kādam garausim. Šobrīd zaķis kļuvis par retumu, toties ir daudz lielo meža dzīvnieku.
Pirmais medījums, ko nošāvu pats medībās ar dzinējiem, bija paprāvs mežakuilis. Savlaik šāda veida medības rudeņos bija ļoti populāras. Tagad vairāk pievēršas individuālajām gaides medībām. Manuprāt, katram no šiem medību veidiem ir savs neatkārtojams skaistums.
Dzinēju medībās svarīga ir sadzīves daļa — iespēja tikties ar citiem medniekiem, kopīgi darboties, pasēdēt pie kamīna, nobaudīt ceptas aknas un pavakarēt — mednieku stāsti un anekdotes nenorimst līdz vēlai naktij. Man kā vecākam vīram gaides medības šķiet vieglākas: atliek vien izpētīt, kur zvēri staigā, mierīgi apsēsties medību tornītī un gaidīt. Šajā laikā var netraucēti pārdomāt daudzas lietas, gremdēties atmiņās. Turklāt katrs vakars ir skaists un neatkārtojams. Var ieraudzīt ne vienu vien meža dzīves ainiņu, kura citkārt paslīd garām nepamanīta.
Zālīša kungs ievērojis, ka šogad mežos ir īpaši daudz stirnu. Acīmredzot labvēlīgo laika apstākļu dēļ. Pēdējās ziemas nav bijušas bargas un ar dziļu sniegu, kad stirnām klājas visgrūtāk.
Vairāk kļuvis arī briežu, taču likumsakarīgi samazinās aļņu skaits. Šie dzīvnieki nemēdz dzīvot kopā vienā meža masīvā.
Pie istabas sienām novietotas daudzas trofejas — alņu, briežu un stirnāžu ragi, mežacūkas ilkņi. Zālīša kungs teic, ka tā ir tikai daļa no viņa trofeju kolekcijas, jo visai istabā nepietiek vietas, daļa uzdāvināta arī draugiem.
— Man medībās veicas, — viņš saka. — Reiz vienā mastā nošāvu trīs aļņus. Spēju tik bisi pārlādēt. Ar to arī medības beidzās, un devāmies uz medību pili. Tas bija varens guvums. Protams, gadījies arī tā, ka ar vienu šāvienu izdevies nošaut divas mežacūkas. Bija skaista novakare, es sēdēju tornītī pie auzu lauka. Te no meža iznāca bariņš mežacūku. Brītiņu parosījušās grāvmalā, viņas droši devās laukā un sāka šmakstināt. Rūpīgi notēmēju uz vienu no cūkām un izšāvu. Stobrā bija renkuļi. Kad piegāju klāt, viens otram blakus gulēja divi rukši. Abi bija stāvējuši blakus, un lādiņš ķēra abus.
Nav jau tā, ka mednieki tikai šauj. Sabiedrībai nepamanīts paliek darbs, kas jāiegulda, lai dzīvniekiem bargās ziemās palīdzētu izdzīvot. Kolhozu laikos bija vienkāršāk, jo bieži vien uz lauka palika nenovākta labība, kartupeļi. Tagad, ja ko sēj vai stāda, to novāc pilnībā, tāpēc medniekiem jārūpējas par piebarošanu. Ja ir daudz sniega, mežā jāattīra laukumiņi, kur stirnām atgulties, lai viņas varētu izdzīvot un sagaidīt pavasari.
