Puis, nesmej par kolhozniekiem, par viņu bēdām vai priekiem, par dzīvi un nāvi — ne niekiem, puis, nesmej par saviem senčiem, par māti vai tēvu, vai abiem — cilvēkiem īstiem un labiem!
Puis, nesmej par kolhozniekiem,
par viņu bēdām vai priekiem,
par dzīvi un nāvi — ne niekiem,
puis, nesmej par saviem senčiem,
par māti vai tēvu, vai abiem —
cilvēkiem īstiem un labiem!
— Ar! Slauc! Brauc!
Sēj! Kul! Pļauj sienu! —
ar pirkstu tev rāda un parāda,
un priecājies, ja par darba dienu
vēl neesi palicis
kolhozam parādā…
Bet kā tad es augu, viņš auga,
tu augi, puis, gudrs un dūšīgs?
Jā, arī tāpēc, ka pļavā, uz lauka
kolhoznieks stāvēja mūžīgs,
turot šo dzīvi, šo zemi,
augošās audzes.
