Mana zaļā Sēlija, nu jau esi pārāk zaļa… Kā tur bija, nebija, — skaļa izaugusi vaļa, bet cik klusa tu!
Mana zaļā Sēlija, nu jau esi pārāk zaļa…
Kā tur bija, nebija, — skaļa izaugusi vaļa,
bet cik klusa tu!
Kaut skaļa
nebiji no sākta gala —
Gadsimts tevi nesamala.
Vai nu tieci malta miltos?
Tad es pēdējoreiz viltos:
garas gaitas jēga zustu,
ja tu klustu.
Mana zaļā Sēlija, mana pēdējā un pirmā,
brikšņos, zālēs, latvāņos
tu man liecies zaļi sirma…
Kad šurp līksme atjāņos?
Kari neveica, ne briesmas.
Kad te biežāk tavas dziesmas,
bērnu balsis ārēs raidīs?
Kad te biežāk ļaudis smaidīs?
Lietus lija, nelija — zaļas bangas pretī izkāpj.
Par daudz dabas — nedabiska
pārāk klusā Sēlija,
pārāk zaļā Sēlija
