Novembris latviešu tautai ir patriotisma mēnesis, jo svinam gan Lāčplēša dienu, gan arī Latvijas proklamēšanas gadadienu. Nedēļas nogalē, valsts svētku ieskaņas koncerts sirds valodā visus klātesošos vienoja dziesmā.
Novembris latviešu tautai ir patriotisma mēnesis, jo svinam gan Lāčplēša dienu, gan arī Latvijas proklamēšanas gadadienu. Nedēļas nogalē, valsts svētku ieskaņas koncerts sirds valodā visus klātesošos vienoja dziesmā.
Koncerts pārvērtās par brīnišķīgiem un gaišiem svētkiem. Dziesma kā prieka un latviskuma esence pārņēma un saviļņoja gan kora dalībniekus, gan skatītājus zālē. Apmeklētāji bija kuplā pulkā, daudzi pat stāvēja kājās. Brīnišķīgu piedzīvojumu dziesmā radīja Raimonda Paula melodijas, kuru dvēseli atklāt izdevās jauniešu koriem no Aizkraukles pilsētas un rajona. Dziedāja arī Latvijas mākslas akadēmijas kamerkoris “Senais kalns” un Rīgas Imantas zēnu kora studija “Auseklītis”. Koru dvēsele bija dzīvīgais un atraktīvais Eduards Grāvītis, viņš svinēja arī savu 50 gadu jubileju. Diriģentu lomā bija arī L. Pundure, V. Stoga, L. Haritonova, I. Gaidele, B. Pētersone, M. Otto, O. Krasutina, A. Auziņa, I. Asarīte, A. Šolmane, Z. Barone. Dejoja deju kolektīvs “Pēda” no Aizkraukles un “Kāre” no Bebriem. Ikviens klausītājs varēja sajust dziesmu kā savējo un kopīgā balsī dziedāt līdzi. Koncerts radīja patīkamu pēcgaršu un domas noskaņoja uz dziesmu un deju svētkiem.
“Staburagam” bija iespēja dažus vārdus pārmīt ar Raimondu Paulu un Eduardu Grāvīti.
— Kā radās ideja par koncertu?
Eduards Grāvītis (E. G.): — Pirmkārt, koncerts notika par godu valsts svētkiem. Galvenā ideja bija radīt svētkus, lai tie nav formāli, bet lai ir dzīvīgi, vairo un rada prieku. Tāpēc dziesmas izvēlējāmies jautras un skanīgas.
— Kāpēc tieši Raimonda Paula dziesmas?
E. G.: — Tāpēc, ka Raimonds Pauls ir īpašs visai latviešu tautai. Ar ko es varētu salīdzināt tik lielu mākslinieku? Ir izzūdošas zvaigznes, kas ātri gaist, bet maestro ir liels mākslinieks, augstas raudzes un tautā iemīļots. Viņš ir populārs visu paaudžu vidū.
Raimonds Pauls (R. P.): — Koncertos var prasīt augstu kvalitāti, bet es tam nepievēršu uzmanību, jo tie ir amatieri, un no manas puses kaprīžu nav. Tāpat nepievēršu uzmanību, ar kādu instrumentu man jāspēlē. Tas ir svarīgi, bet es neatteikšos spēlēt arī uz pianino “Rīga”. Arī no malas man ir interesanti paklausīties, jo tuvojās dziesmusvētki. Ir daudz diskusiju, daudz negatīvisma: kā tālāk būs ar dziesmusvētkiem? Kā tie attīstīsies? Tā kā kori mums pagaidām vēl ir, dejotāji arī, tad jāmēģina visu to saglabāt. Un Latvijā, salīdzinot ar Eiropu, amatiermāksla ir pietiekoši labā līmenī.
— Valsts svētki ir patriotiski, bet vai nav tā, ka dziesma vieno vairāk, ka tieši vienota dziesma radīja svētku noskaņu?
E. G.: — Šoreiz tie bija patiesi svētki, to nevarēja neizjust — klātesošie bija šajā mūzikā, zāle viļņojās. Koncerts tiešām aizkustināja, tas bija brīnišķīgs.
R. P.: — Man ir prieks, ka programmā bija dziesmas, kuras mēs jau savā laikā esam dziedājuši. Protams, ir pagājuši gadi, bet var redzēt, ka viņiem tās patīk. Ja koristi dzied no visas sirds, tad var piedot daudz tehnisku nepilnību. Var tikai novēlēt, lai viņi nekad nezaudē prieku dziedāt.
— Vai latvietis mīl dziesmu?
R. P.: — Es domāju, ka jā. Katram otrajam ir austiņas, tātad klausās mūziku, un nav svarīgi kādu. Bet ar klausīšanos jau tālu netiksi, mums ir arī pašiem jādzied. Mēs esam maza tautiņa. Valoda ir ierobežota, jo tās lietošanas laukums ir mazs. Mūsu valoda nevienam nav vajadzīga, tāpēc viena daļa jauno dziedātāju domā dziedāt angliski, cerot, ka tad viņiem atvērsies visa pasaule. Pagaidām gan nevienam nekas tur vēl nav atvēries. Savukārt citi dzied krieviski. Krievu tirgus nav slikts, ja tur tiec iekšā. Māksliniekiem tas ir izdevīgi, jo mūsu Latvijas mazais tirdziņš neļauj īpaši attīstīties. Mūsu valstī vairāk skan vieglais žanrs — kāds nu tas ir, tāds ir.
— Vai šodien ir gandarījums?
R. P.: — Visvairāk gandarījumu jūtu tad, kad dziesmu, kuru esmu radījis 70—tajos gados, cilvēki atceras vēl šodien un ceļas kājās. Tas ir līdzīgi himnai un ir augstākais cieņas apliecinājums, skaists moments. Tāpat ir skaisti mirkļi dziesmusvētkos, kad dzirdu savus darbus. To nevar izstāstīt, to var just. Kad es esmu pie klavierēm, es mīlu improvizēt, pat koncerta laikā, kad neviens negaida, ka to darīšu. Ja jūtu, ka koris sāk nogurt, sāku tīšām spēlēt šķērsām. Tas viņus sakoncentrē, un viņi sāk smaidīt un “mirdzēt”. Manā izpratnē uzstāties vajag ar smaidu. Grāvītis ir viens no tiem retajiem diriģentiem, kas veido uzvedumu, un šodien bez tā nevar.
E. G.: — Šoreiz nebija tā, ka koris dzied un publika sēž mēma. Šoreiz publika bija fantastiska. Pirms koncerta bija liels uztraukums, mēs nevarējām atļauties izmēģināt iepriekš. Nezināju, kā būs, bet bija labāk, nekā cerēju.
