Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. novembra numurā. Arheologi uzskata, ka atradums palīdzēs izprast Stonhendžas rašanās mērķi.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. novembra numurā.
Arheologi uzskata, ka atradums palīdzēs izprast Stonhendžas rašanās mērķi. Apmetne liecina, ka Stonhendžu un Daringtonas sienas būvējuši vietējie iedzīvotāji, kuri paši tās arī izmantojuši reliģiskām vajadzībām. Pie Daringtonas sienām senie cilvēki pulcējušies lielās svinībās, piemēram, ziemas saulgriežos, bet Stonhendža bijusi vieta, kur viņi pieminējuši savus aizgājējus vasaras saulgriežos.
Populāra, bet maz ticama versija
Viena no populārākajām versijām — Stonhendža ir milzīga aizvēsturiska observatorija, kuras akmeņu izkārtojums dod precīzu skatpunktu saules un mēness lēktam un rietam vasaras un ziemas saulgriežos. Te bija iespējams izsekot saules, mēness un zvaigžņu kustībai, paredzēt aptumsumu un pareizā laika pielūgt zodiaka dievus. Taču, vai tas gan nebūtu absurdi, ka tik grandioza celtne būvēta, lai sekotu debess ķermeņu kustībai? Šī versija acīmredzot ir nepamatota, jo, lai Stonhendžu uzceltu, jau iepriekš bija jāzina akmeņu izvietojumam atbilstošās astronomiskās parādības.
— Nekādi priesteri un astronomi no šejienes debesis nevēroja. Pār seno celtnieku prātiem valdīja nevis zinātne, bet māņticība! — pārliecināts par Stonhendžas cēlājiem ir profesors Odrijs Brils.
Tic maģiskam spēkam
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados mūsdienu druīdi, kuriem gan nav nekādas saistības ar sākotnējiem druīdu priesteriem, Stonhendžā svinēja vasaras saulgriežus. Svētkos te parasti pulcējas tūkstošiem cilvēku. 1985. gadā varas iestādes aizliedza druīdu apvienību un arī šos svētkus, jo baidījās, ka tie varētu kaitēt akmeņiem un apkārtējai ainavai. Kaut gan mistiskais Stonhendžas templis pamests jau apmēram pirms trijiem tūkstošiem gadu, ļaudis vēl šodien ir pārliecināti ka tam piemīt maģisks spēks. Viens no ticējumiem vēsta, ka milzeņu putekļi attīra akas ūdeni no kaitīgām vielām un ārstē visas slimības.
Var jau būt, ka neviens no šiem pieņēmumiem nav patiess, varbūt taisnība ir britu pētniekam Džonam Mičelam, kurš apgalvo, ka Stonhendža ir bijis kosmosa templis, veltīts visiem 12 zodiaka dieviem. Templis, kas attēlo ideālo kosmoloģiju un pabeigto Visuma veidolu.
Citi raksta
Plašs materiāls par Stonhendžu publicēts 2005. gada žurnālā “Mistērija”. Tajā rakstīts, ka pati pirmā Stonhendža nav būvēta no akmeņiem, bet no smiltīm. Aptuveni 3200. gadā pirms mūsu ēras Solsberi līdzenumā senie cilvēki no zemkopju ciltīm atklāja milzīgu, apaļu zemes veidojumu ar iekšējo valni, kas bija atdalīts it kā ar divām ejām.
Viena eja — 35 pēdu gara — bija ziemeļaustrumos no loka, otra — tieši dienvidos no centra. Acīmredzot cēlēji bija izvēlējušies šo vietu, sadalot uz pusēm attālumu starp horizonta punktiem, kuros uzlec un noriet saule ziemas saulgriežos.
1723. gadā senatnes pētnieks Viljams Stuklijs (tas pats, kurš atklāja vēl vienu monumentālu kompleksu Eivberijā, netālu no Stonhendžas) atzīmēja, ka ass savieno šī oriģinālā veidojuma tālākos dienvidrietumu un ziemeļaustrumu punktus ar horizonta punktu, kur Saule lec vasaras saulgriežos.
Tomēr vēlāk pētnieki secināja, ka V. Stuklijs ir kļūdījies. Stonhendžas celtniekus neinteresēja saule. Viņus interesējis cits debess ķermenis — mēness.
Ziemeļaustrumu ejā katru gadu uzstādīja garu kārti, kas bija uz vienas ass ar galējo ziemeļu punktu, kur lec mēness. Senie celtnieki fiksēja mēness kustību sešu ciklu garumā — tas ilgst vairāk kā 100 gadu, līdz beidzot atrada mēness lēkta galējo ziemeļu punktu, kuram tad arī “piesaistīja” ziemeļaustrumu ejas vienu pusi. Pirmā Stonhendža bija Mēness templis.
Otrās Stonhendžas noslēpumi
Aptuveni 2200. gadā p. m. ē. Stonhendža ieradās jauni ieceļotāji un pārvērta to Saules templī. Nav zināms, vai šie ienācēji bija ibēru atzars, tomēr arheoloģiskajos izrakumos atrasti viņiem raksturīgie spilgti sarkanie, ar ģeometriskām figūrām ornamentētie biķeri, kausi.
Šie ļaudis no Velsas uz Stonhendžu pārveda gaišzilganos akmens bluķus un izvietoja tos divos koncentriskos apļos uz zemes vaļņa apjoztā laukuma. Gaišzilo akmens bluķu dzimtene ir Pereslu kalni Velsas dienvidrietumos.
Vēlākajos gados parādījās daudzas teorijas, diemžēl vairākums tikpat abstraktas kā tās, kas mēģina izskaidrot senās Ēģiptes piramīdu celtniecību. Kā notikusi gigantisko akmens bluķu pārvietošana laikos, kad vēl nebija izgudrots ritenis?
Iespējams, ka precīzākais ir uzskats, ka bluķi pārvesti pa upēm. To veikuši vara raktuvju strādnieki.
Stonhendžas vēsture glabā daudz noslēpumu. Drosmīgais pieņēmums par akmens bluķu pārvešanu ar plostiem akmens laikmetā tomēr šķiet vēl nepieņemamāks nekā leģenda par jauko burvi Merlinu, kurš ar savas nūjiņas mājienu tos pārdabūjis pāri Sevērnai.
Pilnīgi iespējams, ka akmeņi bijuši turpat tuvumā Stonhendžai, un tos varēja būt atnesis šļūdonis jau 8000 gadu pirms tam, kad cilvēkiem radusies ideja par Stonhendžas celtniecību.
***
Stonhendžu uzskata par vienu no enerģētiskākajām vietām pasaulē. Nezinu, cik daudz tajā patiesības, bet, atgriezusies no ceļojuma, jūtos uzlādēta.
