Šonedēļ neparastu skatu Kokneses Baznīcas (vecajos) kapos ieraudzīja Anitas kundze.
Šonedēļ neparastu skatu Kokneses Baznīcas (vecajos) kapos ieraudzīja Anitas kundze. Vai tas bija kāds rituāls, vakariņas veļiem, aizmirsta uzkoda, joks — viņa tā arī netiek gudra.
Pār kapu sniegbalts dvielis
— Trešdienas vakarā ar sunīti izgāju pastaigā, — stāsta Anita. — Ap pulksten pieciem bija jau puskrēsla.
Nolēmu iziet cauri kapiem un pie reizes noņemt vecās puķes no vīra vecāku kapiem. Pa gabalu redzēju kaut ko baltu, piegāju tuvāk — uz vecveciem diviem blakus esošiem kapiem, kuri gadu gadiem nav kopti, uzklāti divi sniegbalti dvielīši un tiem pa vidu noliktas “Kagora” vīna pudeles. Es vēl pieliecos, lai labāk saskatītu, vai pudeles ir pilnas. Tās bija aizkorķētas. Tāds pats “noformējums” bija uz vēl kāda kapa. Kapsētā neviena cilvēka nebija. Mājā par mani smējās, ka droši vien man rādījušās vīzijas un kārdinātājs mani pārbaudījis ar vīnu, jo man garšo “Kagors”. Bet varbūt tam ir kāda saistība ar veļiem?
Cer iemantot labvēlību
Veļu laika ievērošana ir senlatviešu tradīcija pirms kristīgās ticības pieņemšanas. Veļu jeb dievaiņu laiks sākas tumšajos rudens vakaros un ilgst no Miķeļiem — 29. septembra — līdz Mārtiņiem — 10. novembrim, taču dažādos novados šis periods ir atšķirīgs. Senie latvieši ticēja, ka veļu laikā aizgājušo senču gari, kurus dažādos novados sauc par veļiem, velēniešiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem un citos vārdos, nāk ciemoties pie dzīvajiem.
Lai iemantotu veļu labvēlību, viņiem nolika mielastu, labākos ēdienus, ko dzīvie nedrīkstēja aiztikt. Veļus laipni uzņēma un lūdza, lai citugad tie nāk atkal. Veļu laikā nedrīkstēja dziedāt, bija jāuzvedas klusi. Ļaudis vakarēja, klusi strādāja, minēja mīklas. Mielastu veļiem nolika istabā, saimniecības ēkās, arī kapsētā vai pie kāda ozola. Senie latvieši veļu laikā svecītes kapos nededzināja. Savukārt kāds cits ticējums vēsta, ka Mārtiņa nedēļas ceturtdienas vakarā uz riju jānes ēdiens, lai pamielotu mirušos.
