No septiņiem senās pasaules brīnumiem līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi Gīzas piramīda Ēģiptē.
No septiņiem senās pasaules brīnumiem līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi Gīzas piramīda Ēģiptē. Jūlija vidū Lisabonas stadionā paziņoja balsojuma par septiņiem mūsdienu pasaules brīnumiem rezultātus. Ekspertu komisija fināla balsojumam bija izveidojusi sarakstu, kurā bija 21 objekts. Šajā sarakstā bija iekļauta arī Stonhendža Lielbritānijā, kas radīta laikā no 3500. līdz 1100. gadam pirms Kristus dzimšanas un sastāv no milzīgiem klints gabaliem.
Aptaujā piedalījās gandrīz 100 miljonu pasaules iedzīvotāju. Stonhendža gan neiekļuva pirmajā septītniekā, taču tas nenozīmē, ka tā nav apbrīnas vērta. Stonhendžas noslēpumu līdz šim nav izdevies atklāt. Ir tikai minējumi, versijas par milzu akmeņiem. Vai tie kalpojuši svarīgu astronomisku notikumu pareģošanai, vai bijuši reliģisku rituālu centrs jeb arī kosmosa viesu dāvana — to īsti nevar pateikt neviens.
Zelta ādere
Kad man bija iespēja vairākas dienas būt vienā no skaistākajām un Lielbritānijas tūristu iecienītajām pilsētām Batā, grēks bija neaizbraukt uz Stonhendžu. Tā bija tikpat kā ar roku aizsniedzama — tikai stundas brauciena attālumā. Vietējiem tūrisma uzņēmējiem tā ir zelta ādere — triju firmu reklāmas lapiņas viesnīcā aicināja nepalaist garām izdevību apskatīt šo neolīta laikmeta kultūras pieminekli. Vienam cilvēkam brauciena un Stonhendžas apskates biļete izmaksāja ap 20 latu (tas gan bija ar atlaidi, jo izvēlējāmies autobusa rīta reisu).
Autobusa vadītājs vienlaikus gan vadīja braucamo, gan stāstīja par apkārt redzamo. Prātā palicis balts zirgs — tādi Anglijā esot vairāki — kaļķa raktuvēs izveidota milzīga dzīvnieka kontūra, kura saskatāma tikai no liela attāluma.
Ar gidu pie auss
Stonhendža ir kā milzīgs tūristu pievilkšanas magnēts. Tā ir Viltšīras grāfistē pašā Dienvidanglijas vidū. Burtiskā tulkojumā no angļu valodas tā nozīmē “akmeņi, kas karājas”.
To, ka esam nokļuvuši galamērķī, secinājām pēc simtiem auto stāvlaukumā. Pie biļešu kasēm ņudzēja kā skudrupūznī — valodu kokteilī latviešus gan nedzirdēju.
Kāda paziņa, pārlūkojot ekskursijas bildes, bija nesaprašanā, kāpēc mēs visi ekskursijas laikā runājam pa mobilo tālruni. Taču tie nebija mobilie, bet gan audiogidi, kurus izsniedza biļešu kontrolieri. Informāciju varēja izvēlēties vairākās valodās, arī krievu valodā.
Lai nokļūtu pie mūs interesējošā objekta, bija jāiziet cauri nelielam tunelim. Uz vienas no sienām bija uzzīmēta Stonhendža, kāda tā bijusi savos ziedu laikos.
Septiņu ziloņu svarā
Pirms Stonhendžas apmeklējuma to vairākkārt biju redzējusi televīzijā. Akmens bluķus biju iedomājusies pat vēl masīvākus. Varbūt iespaids nebija tik grandiozs, jo milžiem tuvumā nemaz nevarēja tikt — tie pāris simtu metru attālumā bija apjozti ar nelielu sētiņu. Acīmredzot tas darīts drošības nolūkā, jo kurš tūrists gan nevēlētos uzkāpt kādā no akmeņiem vai noknibināt kaut mazu gabaliņu no milzeņa, tā iegūstot bezmaksas suvenīru. Lielāko akmens bluķu svars ir ap 50 tonnu — apmēram tik sver septiņi ziloņi. Turklāt trešdaļa milzeņa iestigusi zemē.
Lords Bairons savā dzejolī “Dons Žuans” uzdeva jautājumu, uz ko atbildes meklētas jau gadsimtiem ilgi: “Druīdu birzis ir zudušas — un jo labāk. Stonhendža vēl aizvien stāv, bet kas tad, pie velna, tā ir(aid)?”. Viduslaiku dzejnieki statenisko akmeņu grupu dēvēja par milžu deju, savukārt pētnieki to uzskata gan par romiešu, gan britu druīdu templi.
Neliela daļa diženuma
Britu arheologi konstatējuši, ka pirmā Stonhendža, kas sākta celt ap 3500. gadu pirms mūsu ēras, bija apļveida uzbērums un grāvis ar 56 bedrēm, kas izraktas aplī. Tas bija ne tikai Mēness, bet arī Nāves templis. Vairāk nekā 1000 gadu tur apglabāja mirušos. Pirmās Stonhendžas centrā bija liela, aptuveni 100 pēdu plata slēgta celtne. Tajā novietoja mirušos. Kad tie bija satrūdējuši, kaulus apbedīja iegarenajos kapu kalniņos.
Otro Stonhendžu cēla apmēram pēc 200 gadiem. Toreiz celtnieki izveidoja ceļu starp paralēliem vaļņiem, savienojot Stonhendžu ar 3,2 kilometrus attālo Eivonas upi. Viņi atveda zilos (vara vitriola — aut.) akmens bluķus no 320 kilometru tālajiem kalniem Dienvidvelsā. Tos veda gan pa vietējām upēm, gan sauszemi, pēc tam lika uz ripojošiem baļķiem un atvilka līdz Stonhendžai, kur akmeņus novietoja, izveidojot divus apļus. Drīz vien daļu aizvāca, aizstājot ar milzīgākiem akmeņiem, kas slejas vēl tagad. Tos atvest noteikti bija ļoti grūti un to veica ļoti prasmīgi amatnieki, jo akmeņi pa trim tika sastiprināti kopā. Akmeņus uzslēja aplī un pakava formā, tā tie daļēji redzami arī tagad. Tas, kas palicis pāri no Stonhendžas šodien, ir tikai neliela daļa no tās diženuma.Var tikai nojaust sākotnējās aprises, jo vairāk nekā puse akmeņu ir nogāzti, iznīcināti vai aprakti zemē.
Savukārt kāda leģenda vēsta, ka akmeņus vairāk nekā 200 jūdžu attālumā pārnesis slavenais burvis Merlins — leģendārais Kamelota un karaļa Artura patrons.
Stonhendžas princis no Šveices?
Kad pērn publiskoja arheoloģisko izrakumu laikā iegūtos rezultātus, galvenais pētniecības objekts bija kāds nepilnu 4500 gadu vecs apbedījums Stonhendžas tuvumā. Tas pētniekus pārsteidza ar bagātīgu kapā līdzi doto mantu daudzumu, bet vēl vairāk — ar skeleta uzbūves īpatnībām. Vairāk nekā 100 dažādu kapā līdzi doto mantu, tajā skaitā zelta rotaslietu, vara nažu, rokassprādžu, keramikas trauku liek domāt, ka apbedītais ieņēmis augstu amatu. Vairākās publikācijās 35 — 45 gadu vecumā mirušais vīrietis dēvēts par Stonhendžas princi. Pēc senlietām, kā arī skeleta kauliem, īpaši zobu uzbūves, antropologi secina, ka šis cilvēks vai viņa senči nākuši no tagadējās Šveices, Dienvidvācijas vai Rietumaustrijas.
Cēla vietējie meistari
Neilgi pirms manas došanās uz Angliju vairākos preses izdevumos bija publicēta informācija, ka arheologi netālu no Stonhendžas atraduši apmetni, kurā pirms 4500 gadiem mitinājušies celtnieki. Kā rakstīts žurnālā “Ilustrētā Zinātne”, cerībā izzināt Stonhendžas akmens būves noslēpumus arheologi tās tuvākajā apkaimē jau gadiem ilgi meklējuši akmens laikmeta apmetni, taču bez panākumiem. Apmetne uzieta tikai 3,2 kilometru attālumā no Stonhendžas, blakus citam mazāk populāram tā paša laika perioda akmens veidojumam — Daringtonas sienām.
Pagaidām apmetnē atraktas astoņas mājas, tomēr zinātnieki lēš, ka saglabājušās vairāk nekā 100 ēku. Arheologi uzskata, ka šajās mājās mitinājušies Stonhendžas celtnieki, jo noteiktais apmetnes datējums sakrīt ar laiku, kad celts šis akmens piemineklis. Mājas bijušas Eivonas upes krastā blakus takai, kas savulaik savienojusi abas milzīgās akmens būves. Zinātnieki konstatējuši, ka mājas celtas kvadrāta formā un katras mājas centrā bijis pavards. Apmetnē atrasti arī akmens darbarīki un dzīvnieku kauli. Izpētot cūku kaulu atliekas, noskaidrots, ka viņas kautas apmēram deviņu mēnešu vecumā ap ziemas saulgriežiem.
Nobeigums sekos.
