Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, vēl nevaru zināt, kas īsti šodien pulksten 11 notiek Doma laukumā Rīgā.
Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, vēl nevaru zināt, kas īsti šodien pulksten 11 notiek Doma laukumā Rīgā. Vai aktīvāko vairāk kā 2000 cilvēku aicinājumam uz tautas sapulci “Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku!” atsaukušies vairāk iedzīvotāju nekā Alekseja Loskutova aizstāvībai piketā pie Saeimas nama? Vai solītais aukstais laiks mūs nav nobaidījis un neesam palikuši mājās siltumā, pie televizoru ekrāniem, lai salst un cīnās citi? Vai vēl ticam un ceram, ka spējam kaut ko mainīt?
Tie ir retoriski jautājumi, uz kuriem atbildes pagaidām nav zināmas. Vakar, parunājoties ar paziņām un arī nepazīstamiem cilvēkiem, biju pārsteigta par dažādajiem, pat krasi atšķirīgajiem, viedokļiem. Vairumam bija vienalga, ka tāda tautas sapulce notiks. Daļa gatavojās un teica — brauks, jo jūtas kā pirms valstiskās neatkarības atgūšanas vai barikādēm. Tad bija janvāris un ziemas sals, ja to izturējām, novembris nebūs bargāks. Koristi teica: gribam padziedāt, kā toreiz, pirms divdesmit gadiem, Mežaparkā, jo dziedātājus atkal kopā sauc Gido Kokars, Edgars Račevskis un Ivars Cinkus. Dziesmotā revolūcija toreiz uzvarēja, bet vai divreiz var iekāpt vienā un tajā pašā upē?
Tauta nav aizmirsusi komponistu Mārtiņa Brauna un Jura Kulakova ieguldījumu, mūzikā paužot brīvības idejas. Viņi ir sabiedrības vidū arī šodien. Muzicētu arī daudzas rokgrupas, ja vien to radītie decibeli Vecrīgai nebūtu par stipru. Tautas balss, ko paudīs rakstniece Marina Kosteņecka, profesore Janīna Kursīte, žurnālists Jānis Domburs, aktieris Juris Žagars un citi, tik skaļi neskanēs, bet, cerams, skars mūsu dvēseles. Tikai vāra ir ticība, ka patiesības vārdi nonāks līdz to apziņai un sirdīm, kam tie domāti.
Ciniķi pūlas “atrast” un nozākāt sapulces organizētājus. Vienalga, kas viņi būtu, kādam tauta bija jāsapurina. Ar gaušanos un paslepenu valdības lādēšanu vien nekur tālu nevar tikt. Tāpēc paldies tiem, kuri šodien ir Doma laukumā, kuri salst un cīnās ar vārdu un dziesmu, jo zina — neviens cits mūsu vietā to nepaveiks.
