Nenogurstošais Latvijas apceļotājs un fotogrāfs Māris Locs kolekcionē ne tikai senas skatu kartiņas, bet arī vecas grāmatas.
Nenogurstošais Latvijas apceļotājs un fotogrāfs Māris Locs kolekcionē ne tikai senas skatu kartiņas, bet arī vecas grāmatas. Kādā no tikšanās reizēm viņš bija paņēmis līdzi Kārļa Studenta ceļojumu aprakstu grāmatiņu “Trejdeviņās sētās”, kurā asi un zobgalīgi bija raksturoti mūspusē sastaptie ļaudis.
Grāmatu Māris lēti nopirka kādā antikvariātā. Domājams, tā izdota ap 1930. gadu, iespiesta Valtera un Rapas akciju sabiedrības grāmatspiestuvē. Izdevuma autors braukājis pa Latviju un izplatījis grāmatas, ceļā redzēto un dzirdēto apkopojis izdevumā “Trejdeviņās sētās”. Ceļojuma apraksts sākas no Kokneses, Viskaļiem, Krapes, Madlienas un beidzas Platonē un Elejā.
Nezinu, kādi koknesieši autoram šķistu šodien, bet pirms nepilniem 100 gadiem viņi Kārļa Studenta skatījumā sajūsmu neizraisīja (teksts nerediģēts — aut.): “Ar ko slavena tagadējā Koknese? Ja nerunā par jaukajām Pērses gravām, ūdenskritumu, netālo Staburagu un Daugavas piekrasti, tad svešiniekam, sevišķi, ja tas Koknesē ierodas trešdien, kad tur notiek tirgus, jāsaka: ar dzeršanu. Tad ļaudis dzīvo kā pa kāzām. Es nesaku, ka citur nedzertu. Nē, lai Dievs pasarg”, tik netaisns negribu būt, bet koknesieši šai ziņā laikam cenšas stāvēt vienā no pirmajām vietām. Viņu kooperatīvs pagājušajā gadā valsts degvīnu vien pārdevis par apaļiem Ls 122 000. Ja nu šai summiņai pieskaita vēl to, ko uz vietas nodzer traktierī, un mīļo alutiņu, kas dabūjams arī citur, tad diezin vai neiznāks turpat 200 000 latu. (..)
Jā, dzer jau visur, lai gan visur arī vaid un žēlojas par grūtiem laikiem. Visu šo summiņu koknesieši vieni paši laikam gan nespēs izdot par mīļo šņabīti, tur viņiem palīdzēs arī tuvākā apkārtne, kas ierodas tirdziņā, taču puse uz viņu pagasta apm. 2400 pieaugušām dvēselēm droši vien kritīs. Bet, ja šo summu koknesiešiem uzliktu nodokļu veidā, tad pagastā laikam izceltos tāda revolūcija, ka nobālētu pat 1905. gads. Nodokļus jau neviens labprāt negrib maksāt, arī koknesieši ar viņiem nebāžoties iestādēm virsū.”
Autors izdevumā atstāsta arī dažus traģiskus gadījumus, ar ko beigušies mūžīgie dzīru svētki. To viņš dara viegli rotaļīgā tonī. Piemēram, par kādu vīru, kurš laikam gribējis tik pabaidīt sievu. Viņš aplicis ap kaklu valgu, aizgājis uz vāgūzi, piesējis valgu pie āķa un apsēdies, bet uznācis miegs, un “smagā galva, nokaroties lejup, palīdzējusi atrast dvēselei ceļu uz mūžīgā prieka un līksmības valsti, kur vairs nav jādomā ne par grūtiem laikiem, ne nodokļiem, ne bargām sievām”.
Citās lappusēs autors secina, ka koknesieši visumā esot diezgan miermīlīgi un labsirdīgi ļaudis, bet ar īpašu viesmīlību gan neizceļoties. Ļaunums un atriebība arī nerodot viņu sirdīs mājas vietu. Viņi arī neuzskatot par lielu grēku, ja kaimiņš aizņemoties naudu un to neatdodot, jo saprotot, ka pašiem arī tā varot gadīties.
Studenta kungs arī noskaidrojis, ka sabiedriskā dzīve pagastā “sevišķi augstu vilni nesitot, Daugavas straumei līdzi netiekot”. Kā iemesls nosaukts fakts, ka skolā lielākoties strādājot sievietes un “tām vairāk pie sirds stāv mājas, nevis sabiedriskā dzīve”. Autors secinājis, ka mīlestības puķe kādā dārziņā tik ļoti sakuplojusi, ka iestiepusies pat kaimiņu ģimenē, tāpēc dažā mājā pat izdauzīti logi. Diemžēl grāmatu draugu Koknesē autors atradis maz.
