Jaunjelgavietei Lidijai Točai nupat bija 75. dzimšanas diena. Atrodu tālruņu grāmatā jubilāres numuru, taču klausulē atsaucas enerģisks vīrietis — viņas vīrs Arvīds.
Jaunjelgavietei Lidijai Točai nupat bija 75. dzimšanas diena. Atrodu tālruņu grāmatā jubilāres numuru, taču klausulē atsaucas enerģisks vīrietis — viņas vīrs Arvīds. Stāstu, ka gribētu aprunāties ar Lidijas kundzi, bet vispirms jājautā viņai, vai ir ar mieru. “Lidija tagad ir dārzā. Brauciet tik droši šurp, es tikmēr viņu pasaukšu. Viņa man tāda runīga, noteikti priecāsies,” teic Arvīda kungs, un pēc nepilnas stundas es pārliecinos par viņa vārdiem.
Atmiņas par Zalvi
Jubilāres mūžs pirms 75 gadiem sākās Zalves pagasta “Biģu” mājās, kas piederēja viņas tēvam. “Esmu dzimusi saimnieka ģimenē, kur bijām trīs māsas. Tēva mājas bija meža vidū, un tuvākie kaimiņi dzīvoja apmēram trīs kilometru attālumā. 1949. gadā visus kaimiņus aizveda uz Sibīriju, bet mēs palikām. Tas bija brīnums! Tāpēc ar bērnību man saistās visjaukākās atmiņas — Zalvē iemīlēju mežu, kokus, putnus,” atceras jubilāre. Zalves pamatskolā, bijušajā grāfa Šuvalova muižā, pabeigusi septiņas klases, un mīlestība dzīvē atnākusi ļoti agri. “Kad nāk mīlestība, tad neko nevar darīt. Un mīlestībā ir tā — te kalnā, te lejā,” pārdomādama savu dzīvi, teic Lidijas kundze.
Jāiemācās piedot
Dzīvē pieticis gan labā, gan sliktā, taču jubilāre dzīvo ar pārliecību, ka visiem pāridarītājiem jāpiedod. “Krājot sevī sliktas domas un ļaunumu, sirdī aug rūgta sakne, un to var izskaust tikai piedodot,” domā Lidijas kundze. Jubilāre izaudzinājusi meitu, ir trīs mazbērni, divi mazmazbērni, un tūlīt ģimeni papildinās vēl viens mazmazbērniņš. “Vislielākais prieks ir izjust bērnu mīlestību, un ne vienmēr materiālais atbalsts ir tik svarīgs kā apziņa, ka esi bērniem vajadzīga. Viņi piezvana, pajautā, kā klājas, vai kaut ko vajag palīdzēt, un vienmēr par mums rūpējas,” atklāj jubilāre.
Mīļākās — gerberas
Lidijas kundzes dārzā šovasar izauguši dažādi dārzeņi, joprojām ir arī kartupeļu lauks. “Bērni jau saka — kam jums tas dārzs? Lētāk ir nopirkt nekā audzēt, bet mums vajag! Kamēr varam, tikmēr ejam un strādājam. Arī šodien diena tik saulaina, aizgāju ap šķūnīti sagrābt pēdējās lapas, vēl malka jāsakārto. Nāks ziema, tad varēsim vairāk dzīvot istabā,” spriež jubilāre. Lidijas kundzes dārzs sāk ziedēt jau agrā pavasarī — plaukst tulpes, narcises, peonijas, studentu neļķes un daudzas citas puķes. Pašai mīļākās esot gerberas, bet tās gan jāpērk veikalā. Abi ar vīru Arvīdu pēdējos gados uzņēmušies aprūpēt Jaunjelgavas baptistu baznīcu, tur arī pavada lielu daļu laika, jo darāmā pietiek. “Ticība Dievam dod spēku dzīvot. Ja paļaujamies un ticam no visas sirds, tad dzīvē var pārvarēt visas grūtības,” teic jubilāre.
Sveicieni no Kanādas
“Ja padomāju — šogad man jau 75 gadi, nezinu, kur tie gadi aizgājuši! Nejūtu, ka būtu tik garu mūžu nodzīvojusi,” smej Lidijas kundze. Jautāju par mīļlietiņām, kuras ikvienam cilvēkam nozīmē daudz vairāk par dārgām dāvanām. “Visu mūžu dzimšanas dienā un Ziemassvētkos ļoti gaidīju apsveikuma kartītes un zvanus no brālēna Kanādā. Nu jau gadu neesmu saņēmusi no viņa nekādu ziņu, varbūt viņš jau aizsaulē… Atmiņā palikusi kartīte, kuru atverot, skan melodija. Tagad tas jau ir pierasti, bet pirms daudziem gadiem, to atverot, nobijos, jo neko tādu nebiju redzējusi,” atceras jubilāre.
Daudz labu vārdu
Gaidot jubileju, mazbērni jau brīdinājuši, ka “babiņa pie plīts un pannām nestāvēs”. “Aizveda mani uz kafejnīcu pie skaisti servēta galda, atpūtāmies, paklausījāmies mūziku un paēdām vakariņas. Laikam jau kādreiz pienāk laiks, kad tam jāļaujas,” prāto jubilāre. Vislielākais gandarījums šajā dzimšanas dienā esot bijis veltījums televīzijas raidījumā “Daudz laimes!”. “Mēs vienmēr skatāmies šo raidījumu, bet, kad dzirdēju apsveikumu sev, biju ļoti pārsteigta. Nezinu, vai esmu pelnījusi tos labos vārdus, ko bērni man bija veltījuši,” teic Lidijas kundze. Jautāju Arvīda kungam, kādas ir jubilāres raksturīgākās īpašības? Tiklīdz Arvīda kungs sāk domāt, jubilāre ar viltīgu smaidu, kā ķircinoties, teic: “Nu, stāsti, stāsti visu, kā ir! Arī slikto!”. Brīdi padomājis, vai tiešām var sacīt “visu”, Arvīda kungs teic: “Viņa ļoti ātri sadusmojas un aizsvilstas, bet tikpat ātri arī atdziest. Nu un par runāšanu jau teicu sākumā — tas viņai padodas!”.
