Es Indriķim vienmēr esmu teikusi — ja uz dzīvi skatīsies radoši, nekad badā nemirsi!
Es Indriķim vienmēr esmu teikusi — ja uz dzīvi skatīsies radoši, nekad badā nemirsi!
Tas apstiprinājās arī pagājušajā nedēļā. Bijām Rīgā. Un kas tad tas par izbraucienu, ja nepusdieno kādā kārtīgā krogā! Indriķis jau sāka čīkstēt, ka nav ko velti naudu tērēt, pietiks, ja apēdīsim belašu turpat stacijā. Nu galīgi traks! Es un belašs — tas taču tik prasti!
Aizgājām uz kādu glaunu krogu. Indriķis kā lauķis pasūtīja vislētāko un tradicionālāko ēdienu — kotleti un kartupeļus, bet es kaut to pavisam nezināmu — ar nosaukumu “Kājas pa gaisu!”. Man nebija ne jausmas, kas tas ir, tāpēc jo interesantāk. Viesmīle atnesa kaut kādas gaļas bumbiņas. Indriķis teica, ka droši vien pasūtījums sajaukts, bet es viņam saku — tu neko nejēdz no mākslas! Tās noteikti simboliski domātas atliekas, kas paliek pāri, ja kājas iet pa gaisu. Vēlāk izrādījās, ka personāls nemaz nebija tik radošs. Kad biju notiesājusi pusi ēdiena, piesteidzās viesmīle, atvainojās, ka sajaukusi porcijas, un atnesa man biezputrā divus vertikāli iestiprinātus vistu stilbiņus. Nu nekādas iztēles! Izabella
