Seces pagastā jau vairākus gadus četristabu dzīvoklī mīt vientuļi cilvēki. Par viņiem rūpējas pagasta padome, kaimiņi un sociālā dienesta darbiniece Māra Liepiņa. Kā tad šie cilvēki dzīvo?
Seces pagastā jau vairākus gadus četristabu dzīvoklī mīt vientuļi cilvēki. Par viņiem rūpējas pagasta padome, kaimiņi un sociālā dienesta darbiniece Māra Liepiņa. Kā tad šie cilvēki dzīvo?
Kopš pavasara vienā istabā mīt Vilma Drelle. Viņai jau ir vairāk nekā 80 gadu, taču Vilmas kundze gandrīz visu dara pati: uzkopj istabu un gatavo ēdienu, dodas nelielās pastaigās.
Jaunībā, kā jau daudziem, viņai neviens darbs neesot bijis par grūtu. Jautāju, kāpēc palikusi viena, kāpēc nav ģimenes? Ar skumju smaidu Vilmas kundze atzīst, ka bijusi ļoti izvēlīga, neviens puisis nebijis pa prātam. Vienmēr domājusi, ka vēl laika diezgan, ka īstais vēl nāks. Taču gadu gaitā draugu palicis arvien mazāk, līdz sapratusi — nu jau ir par vēlu…
Vilmas kundze līdz šim dzīvoja viena nomaļā lauku sētā. Māju viņa uzdāvināja labiem cilvēkiem. Savulaik Vilma Drelle strādāja kolhozā, bija arī meteoroloģe un pirms pensijas kopa šķirnes zirgus. Krītot sasita muguru un kopš tā laika mokās ar galvassāpēm. Vilmas kundzi apciemo māsas meita Dzintra, bieža viešņa šajā istabiņā ir arī Māra Liepiņa. Abas labi saprotas. Tomēr vieglāk dzīvot labiekārtotā dzīvoklī, nevis lauku sētā, kur darbi nekad nav padarāmi un vecam cilvēkam ir vientuļi. Te, dzīvojot kopā ar saviem vienaudžiem, ir ar ko parunāt un ko atcerēties. Var viens otram palīdzēt, dalīties priekos un kliedēt skumjas.
— Vecumam ir arī savs labums, jo nekas vairs tik ļoti “neķeras pie sirds” kā senāk. Ar gadiem prāts kļūst stiprāks par jūtām un emocijām, tāpēc arī sāpes un nelaimi uztveru kā kaut ko ikdienišķu. Tāda ir dzīves gaita — cilvēki dzimst, bauda jaunību, noveco un apgulstas smiltainītē. Dzīvojam, cik nu kuram atvēlēts, un laba tā dieniņa, kura godam pavadīta, — saka Vilmas kundze.
Viņas kaimiņiene Valērija Žeņa Biezā nav vientuļniece, taču iznācis tā, ka viņai nu jādzīvo sociālā dzīvokļa istabā.
Pirms 50 gadiem viņa no Lietuvas pārcēlās dzīvot Latvijā. Vispirms Staburaga kolhozā bija slaucēja, tad apprecējās. Tagad viņa nezina, kur mīt divi dēli, viņasprāt, dēli vairs nav dzīvi. To stāstot, asaras no sievietes acīm līst aumaļām.
Nu viņa ir viena. Vīra vairs nav, abas meitas dzīvo un strādā Anglijā un Īrijā, ir arī mazbērni. Veselība Valērijas kundzei ir slikta, taču, lai arī ir grūti, Valērijas kundze cenšas nepagurt, viņa priecājas, ka ir siltumā un kopā ar cilvēkiem. Vienai gan dzīvot būtu neiespējami.
Klausoties šīs sievietes dzīvesstāstu, pārņem rūgtums. Vai tiešām meitas nevar atbraukt ciemos pie mātes? Ja nevar paņemt pie sevis, varētu vismaz nodrošināt materiāli. Taču tagad Valērijas kundze pilnībā ir tikai Seces pagasta sociālā dienesta aprūpē.
Trešajā istabā dienas vairs tikai gultā vada Laimonis Pavārds, arī viņš nav vientuļnieks, bet neviens cits, izņemot sociālo aprūpētāju Aiju Prostakovu, par veco vīru nerūpējas. Māra Liepiņa uzskata, ka viņu var aprūpēt Secē, tāpēc Laimoni Pavārdu pansionātā neievietos. Aprūpētāja katru dienu ir pie slimā cilvēka, un sociālais dienests viņai maksā latu par darba stundu.
Ja Seces pašvaldība rīkotos, kā noteikts likumā, un rūpētos tikai par vientuļniekiem, tad šajā dzīvoklī vieta būtu tikai Vilmas kundzei, taču kas notiktu ar pārējiem? Cilvēks nevar palikt klajā laukā vai zem tilta… Skumji, ka tuvinieki un pat bērni nerūpējas par saviem nu jau vecajiem vecākiem. Kādu paraugu viņi rāda saviem bērniem?
