Sarmīte Rode ir bebrēniete, viņa ar savu lielo darba mīlestību, lielo gribasspēku un apņēmību iedvesmo daudzus.
Sarmīte Rode ir bebrēniete, viņa ar savu lielo darba mīlestību, lielo gribasspēku un apņēmību iedvesmo daudzus. Sarmītes kundze, ja ko nolemj, to arī izdara. Viņas raksti un dzeja bieži lasāmi arī “Staburaga” slejās. Šoreiz par dvēseli, kas rada dzeju, varbūt dažkārt no nekā…
Stāvu kalnā
— Kā rodas mākslas mīlestība?
— Visu labo un mākslas mīlestību esmu mantojusi no vectēva un vecāsmātes. Pirms kara vecvecāki nopirka lauku mājas, un bērnību es pavadīju skaistā lauku vidē. Vectēvs stādīja ābeles, pavisam iestādīja 60 koku. Joprojām ir mīļa vecāsmātes ābele, ko viņa stādīja jaunībā. Ir brīži, kad, atceroties vecmāmuļu pieglaužos pie tās. Par šīm jaukajām atmiņām ir tapis arī dzejolis. Uzskatu, ka bērniem dvēseli iedod vecvecāki.
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Ir tāds Ārijas Elksnes dzejolis “Aveņu laikā”, tas mani raksturo vislabāk. Tas ir par jaunu sievieti un viņas jūtu pieredzi, sāpēm, vilšanos un saulainām atmiņām. Esmu ļoti paškritiska. Tēlnieks Voldemārs Jākobsons ir teicis: “Kritizējiet mani, bet neaizmirstiet, ka es stāvu kalnā, bet jūs — lejā.” Šo atziņu ir grūti pieņemt, jo ar katru uzrakstīto dzejoli, rakstiņu avīzē vai kādiem citiem darbiem ne vienmēr esmu apmierināta, kaut gan man ļoti patīk, ja mani paslavē. Uzskatu, ka esmu godkārīga, bet tajā pašā laikā centīga, ar lielu atbildības izjūtu. Paškritika mani nomāc, bet, ja esmu apmierināta ar savu darbu, tādi mirkļi ir zelta vērti.
“Uzraksti manā vietā!”
— Kā jūs sākāt rakstīt dzejoļus?
— Tas sākās nejauši. 4. klasē latviešu valodas stundā bija jāraksta nevis domraksts, bet dzejolis par pavasari. Klasē izcēlās panika, jo neviens kaut ko tādu nebijām rakstījuši. Neesam dzejnieki — nu kā dzejoli var uzrakstīt? Bet man ideja ļoti iepatikās, un es ātri uzrakstīju dzejolīti par dabu — saulīte smaida, un bērni pavasari gaida… Ļoti vienkāršs, bet skolotāja uzreiz paslavēja, un tā tas sākās. Es to paguvu izdarīt stundas laikā, bet citiem tas bija mājasdarbs.
Kad es gāju mājās, daži puikas mani ielenca un lūdzās: “Uzraksti manā vietā!”. Tad man vēl bija garas bizes un brillītes, viņi mani raustīja un lūdza: “Izdari, izdari!”. Aizgāju mājās un sacerēju trīs, četrus dzejoļus. Viņi norakstīja, un es jutos kā varone. Pēc tam viņi man deva norakstīt matemātikas uzdevumus, kurus risināt man neveicās.
Vēlāk atskārtu, ka brīvajos brīžos man gribas kaut ko uzrakstīt. 5. vai 6. klasē nosūtīju dzejoli avīzei “Pionieris” par karavīra māti. Karavīra māte gaida savu dēlu, kurš neatgriezīsies. Biju lepna un laimīga. Man likās — kas var būt skaistāks?
— Jāraksta grāmata!
— Man ir trīs labas draudzenes, kuras skubina mani izdot grāmatu, un par prieku viņām, šķiet, to izdarīšu, lai man vienreiz liek mieru. Tagad, kad Ārija Āre izdeva savu otro grāmatiņu, pāršķirstīju arī savus darbus, un man iznāk ap simts dzejoļu. Pazīstu mākslinieci, kura varētu noformēt vāku. Protams, nauda arī būtu vajadzīga, bet tas nav galvenais. Tajā pašā laikā mani nomāc šī paškritiskā attieksme, jo šķiet — vai kādam būs interesanti lasīt manas personiskās izjūtas?
Nojauš nākotni
— Dzejoļi ir skumji?
— Lasot manus dzejoļus, šķiet, ka ir skumji, bet Egīls Plaudis, man mīļš dzejnieks, ir teicis: “Vajag daudz dzīvesprieka, lai rakstītu skumju dzeju!”. Ļoti bieži ir tā, ka esmu jutusies labi, bet uzrakstu kaut ko skumju, sāpīgu. Paiet laiks, un man ir kāds notikums, es jūtos tā, kā dzejolī jau iepriekš esmu izteikusi. Tad es satrūkstos un gaidu, kad tas piepildīsies. Ja cilvēks raksta dzejoli, kurā izsaka savas personiskās izjūtas, tad to vajag pateikt tā, lai tas uzrunā lasītāju un viņš manas sāpes sajūt kā savējās. Lai nav vienpersoniski, jo arī Jānis Poruks ir teicis : “Vai tev ir tik daudz asaru, ka tu vari dzejnieks būt?”.
— Kur rodat iedvesmu?
— Dzejoļus rakstu, impulsu un iekšēju pārdzīvojumu vadīta. Sevī ilgi iznēsāju domu, par ko rakstīšu. Nesvītroju un nelaboju, vārdi paši nāk un sakārtojas rindās. Ieeju tādā kā transā. Parasti visu uzrakstu bez īpašiem labojumiem, rakstīšana man grūtības nesagādā. Iedvesma? Reizēm mani aizskar, ja dzirdu: “Negribi strādāt? Būsi dzejnieks!”. Visu cieņu, bet vai Rainis, uzrakstot daudzos sējumus, ir slinkojis? Vai var nodalīt garīgo darbu no fiziskā? Ja kaut ko uzrakstu, esmu arī fiziski nogurusi un iztukšota. Dažkārt izmazgāju grīdas, pārkārtoju māju, lai tikai nebūtu jāraksta, bet, ja esmu ko izdomājusi, to izdaru. Savu dienu saplānoju gan lieliem, gan maziem darbiem.
Piespiež padomāt
— Rakstīt avīzei — vai tas ir citādi?
— Man ļoti patīk rakstīt par cilvēkiem, viņi ir sirsnīgi. Dažkārt ir grūti pierunāt intervijai. Lauku cilvēki bieži saka: “Ko es par sevi varu pateikt? Es jau nekas neesmu!” Atminos vienu sieviņu, viņai bija vairāk kā 80 gadu. Aizbraucu, viņa sēdēja ārā un vecajiem kartupeļiem lobīja nost asniņus, kaut gan bija akla. Viņa teica: “Nē, meitiņ, dzīve bijusi grūta, man nav nekā gaiša, ko atcerēties, negribu runāt!”. Es viņai saku: “Padomājiet!”. Vecmāmuļa padomāja un atcerējās, ka ir gan bijis kas gaišs dzīvē. Pēc pāris mēnešiem viņa nomira. Es pie sevis domāju: cik labi, ka es paguvu, notvēru to mirkli un pierunāju viņu, savādāk viņa būtu domājusi, ka viņas dzīvē nekā skaista nav bijis. Piespiedu padomāt! Dažkārt esmu neapmierināta ar uzrakstīto, jo par cilvēku var pateikt daudz labāk. Es neprotu “ielīst” cilvēkam dvēselē. Saglabāju distanci, jo katram ir sava teritorija, un nezinu, vai man ir tiesības “ielīst” tik dziļi, ja cilvēks negrib atklāties?
— Laukos viss iet savu gaitu — darbi, gadalaiku maiņa, cilvēku dzīve. Varbūt tas ir vienmuļi?
— Cilvēki nenovērtē savu dzīvi. Mēs varam rakstīt par tiem cilvēkiem, pie kuriem, piemēram, laikraksts “Diena” neatbrauks un neuzrakstīs. Laukos ir daudz jauku, gudru cilvēku, kuri ir vienkārši sava darba darītāji, bet par kuriem ir vērts rakstīt un pacildināt. Reizēm kāds mazo avīzīti noniecina. Ja mani apvaino, es cilvēciski sadusmojos. Vēlāk šo cilvēku saprotu un piedodu, neturu ļaunu prātu, esmu attīrījusies. Cenšos nepiesārņot savu dvēseli. Man ļoti patīk iet uz kapiem.
— Uz kapiem?
— Jā, man ļoti patīk iet uz kapiem. Ja mani aizskar, ir nepieciešams pabūt vienai, nekur nav tik labi kā kapos, divreiz mēnesī noteikti aizeju. Tas ir laiks, kad varu pabūt kopā ar saviem piederīgajiem. Čakam ir jauks dzejolis: “Mirst cilvēks, viņa augums zūd./ Bet dvēsele, kur paliek tā?/ Man mazam teica — nesatrūd,/ Dievs ieliek to sev kabatā”. Kapos varu parunāties ar savu vecomāti un vectēvu. Atceros visu labo, ko viņi man deva neilgajā laikā, kas mums bija atvēlēts kopā. Man patīk kopt kapus. Sakopju piederīgo, Jākobsona un dažus citus kapus. Kapi ir kā mirušo dvēseļu dārzs, brīnišķīga vieta, jo mums reizēm jābaidās no dzīvajiem cilvēkiem, nevis no tiem, kas aizgājuši.
Raksta naktīs
— Kā jūs visu paspējat?
— Man ir tā kā tautasdziesmā — acis darba izbijās, rokas darba nebijās! Avīzei parasti rakstu tikai naktīs. Jaunībā bija vairāk izturības, tagad, ja nakti neesmu gulējusi, ir grūti. Rakstu, kad dēls ir nolikts gulēt, kad trauki nomazgāti, kad viss ir sakopts. Tad es varu vienkārši piesēsties pie sava datoriņa un domāt, domāt… Sākums ir grūtāks. Kad pirmie teikumi ir uzrakstīti, tad gan vārdi birst kā no pārpilnības raga, un viss vienmēr iznāk par garu, jāliek smalkākajā drukā. Bet es nesaprotu, kā var pateikt īsi, neprotu tā. Piespiežu sevi, un tad viss aiziet.
Arvien gaida vasaru
— Jums ir daudz nodarbošanos. Kurš ir pats jaukākais darbiņš?
— Darbs Voldemāra Jākobsona muzejā. Atminos, pirmajā darba dienā bija jau pirmā ekskursija. Es domāju, ka esmu kautrīga un bikla, bet visu izdarīju, pa nakti visus tekstus par Jākobsonu samācījos no galvas. Paldies Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja meitenēm, kuras man palīdzēja. Daudzi domā, ka tas ir šķūnis, un brīnās, kā es augu dienu varu tur būt, bet es katru gadu gaidu vasaru. Es, protams, tur rakstu un darbojos. Man šī māja kļuvusi tik mīļa un tuva. Prieks, ka man ir izdevies, ka muzejs ir akreditēts, ka visi projekti, ko esmu iesniegusi Kultūrkapitāla fondā, ir atbalstīti. Prieks, ka skulptūras ir restaurētas, ka viss virzās uz priekšu.
— Vai muzejā strādāt nav garlaicīgi?
— Man nē. Pateicoties darbam muzejā, man ir izdevies satikt brīnišķīgus cilvēkus. Muzeju valsts pārvalde ir iedibinājusi tradīciju, ka jau piekto gadu ik vasaru ir memoriālo muzeju vadītāju nometne. Šogad tā bija Jaunsudrabiņa muzejā, iepriekšējos gados bijām Raiņa, Friča Bārdas muzejā. Šīs dienas nometnēs atceros kā sapni. Atceros, kā zem Rumbiņu šalcošajām liepām Rūdolfs Plēpis runāja Bārdas dzeju. Kas var būt skaistāks par to? Mēs sēdējām pie ugunskura un dziedājām. Fricis Bārda, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Rūdolfs Blaumanis man ir ļoti mīļi autori, no viņiem es iedvesmojos. Viņu gara pasaule man ir tuva un saprotama. Muzejnieki ir fantastiski cilvēki. Ja man būtu vairāk naudas un iespēju, es labprāt iestātos Kultūras akadēmijā, studētu muzeja zinātnes.
Sapņi piepildās
— Vai ir kaut kas, no kā atsakāties?
— Es nekad neesmu iekārojusi neiespējamas lietas. Mani mērķi vairāk saistīti ar darbu. Ir pagājuši četri gadi, kopš es aizgāju no sava bērna tēva, man kopmītnēs iedeva istabu. Es aizgāju tikai ar drēbītēm un savām grāmatām. Man nebija ne trauku, ne karotes. Atceros, sēdēju un raudāju par to, kā dzīvošu, ka viss ir jāsāk no jauna. Tagad varu lepoties: ir pagājuši nepilni četri gadi, un man ir savs dzīvoklis, karošu un dakšiņu ir daudz vairāk, nekā bija iepriekš. Dvēseliski gan tas bija ļoti smags laiks. Ar laiku saprotam, ka dzīves skaistums ir cilvēciskajās attiecībās. Bet, ja ģimenes dzīve nav izveidojusies, arī tad var dzīvot.
Nepāra cilvēks
— Dēliņu audzināt viena?
— Ir pāra un nepāra cilvēki. Tāpēc esmu apmierināta ar savu dzīves modeli. Viss ir pietiekami labi sakārtojies. Literatūrā man ļoti tuva ir Zenta Mauriņa. Viņa ir teikusi, ka pirmā mīlestība nav pati patiesākā, jo jaunā sirds, kura ir dzīves nepieredzējusi, nevar izvēlēties īsto un patieso dzīves partneri uzreiz, jo māka mīlēt ir visgrūtākā. Dažs pat līdz sirmam vecumam to neiemācās, un tas ir mans attaisnojums. Kļūdas meklēju sevī. Man ir brīnišķīgs dēls, esmu ļoti laimīga. Viņš vienmēr ir kustībā, viņš nekad nav drūms. Es nedrīkstu būt saīgusi un bēdīga, jo man ir jādzīvo viņam līdzi. Reiz, kad biju bēdīga, dēls pienāca un teica frāzi no multiplikācijas filmas: “Nu, ko sēdi? Domā par augstām lietām, un tad tev izdosies!”.
— Jums sapņi piepildās?
— Visi mani sapņi ir piepildījušies. Pārsvarā visu, ko biju iecerējusi, izdarīju. Valsts politiku nevainoju, jo pašam vajag būt uzņēmīgākam. Galvenais, ka apkārt ir labi un garīgi bagāti cilvēki. Es pārtieku no viņiem, šādi cilvēki mani iepriecina, uzmundrina, un viņu dzīvesprieks pielīp arī man.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Sarmīte Rode.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1970. gada 18. augusts, Bebri.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Daugavpils pedagoģiskās universitātes Humanitārās fakultātes Pasaules kultūras vēstures nodaļas absolvente.
NODARBOŠANĀS: tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālā muzeja vadītāja, pagasta avīzītes “Spiets” redaktore, kultūras darba organizētāja, dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Bebros.
ĢIMENE: dēls Viesturs.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPRIEKS: literatūra, māksla, teātris, radošs darbs.
