Kokneses amatierteātra 15 gadu jubilejā skatītājiem bija iespēja no malas noraudzīties Leldes Stumbres lugas “Roze” izrādes tapšanas procesā.
Kokneses amatierteātra 15 gadu jubilejā skatītājiem bija iespēja no malas noraudzīties Leldes Stumbres lugas “Roze” izrādes tapšanas procesā.
Diemžēl interesentu, kuri vēlētos redzēt, kā top izrāde, nebija daudz. Izrādei paredzētā telpa rotāta sadzīviskām dekorācijām, un, kad pēdējais aktieris ir ieradies, Inguna Strazdiņa var teikt: “Aiziet!”. Aktieri izspēlē dažus iesildošos vingrinājumus — etīdes, tas palīdz noskaņoties. Kad tas izdarīts, sākas “Rozes” mēģinājums.
Aicinu aktierus Aiju Sproģi, Juri Bogdanovu, Sandi Miglu un režisori Ingunu Strazdiņu parunāties. Omulīgi sasēžamies ap istabas vidū novietoto galdu.
— Cik ilgi spēlējat teātri?
Inguna Strazdiņa (I. S.): — Šajā grupā no pirmās dienas teātrī ir palicis Juris, Velta Stankus, ilgi spēlēja arī Zigurds Biķernieks. Es teātrī ienācu pirmās sezonas beigās kā aktrise. Aija pirms tam jau spēlēja Mazajā teātrī Aizkrauklē. Vēlāk Juris Kalvišķis pierunāja, lai es pati mēģinu iestudēt izrādes. Un es uzticīgi mēģinu vēl joprojām… Ar Sandi bija tā: mani uzaicināja uz Ziemassvētku uzvedumu skolā, un es viņu ievēroju brīnišķīgā balss tembra dēļ. Tāpēc arī gāju ar viņu runāt. Tā viņš te ir jau sešus gadus.
— Kuras izrādes jums pašai patīk vislabāk?
I. S.: — Man ir liels prieks par trijām izrādēm. Par pašu pirmo — Mārtiņa Zīverta “Ķīnas vāzi”. Prieks par to, ka uzdrīkstējos, kaut gan bija ļoti daudz kļūdu. Fantastiska izrāde ir Jurkāna “Jāzepiņš”. Mēs ilgi pie tās strādājām, un tā bija emocionāli spēcīga izrāde. Mēs to spēlējām Dailes teātrī kā gada labāko izrādi, tas bija liels notikums. Mīļa un jauka ir Evitas Sniedzes lugas “Leģenda par laurukoku” izrāde.
Juris Bogdanovs (J. B.): — “Jāzepiņš” bija fantastiska izrāde, spēcīgas raksturlomas. Mēs spēlējām lielās zāles vidū, starp cilvēkiem, un varējām just, kā skatītāji reaģē. Daudzi smējās un raudāja.
I. S.: — Vienmēr atcerēšos “Indrānu” pirmizrādi. Tas bija gads, kad Sanktpēterburgā bija pasaules čempionāts hokejā un latvieši “sasita” krievus. Uz skatuves viss notiek, skatītājus pārņēmusi drāma, bet fani ārā bļauj: “Heijā, heijā, Latvija!”.
Es nenosaucu nevienu komēdiju. Tās tiek iestudētas, lai būtu ar ko pabraukāt viesizrādēs, bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju, tas ir finansiāli grūti. Mēs gan esam braukuši ar savām mašīnām, taisījuši viegli saliekamas dekorācijas, lai var iekraut vairākās automašīnās. Patiesībā autobuss maksā daudz vairāk, nekā var nopelnīt, pārdodot biļetes.
— Kā jūs izvēlaties lugu, kuru iestudēt?
I. S.: — Tas ir grūti. Vajag izvēlēties tādu izrādi, kuru var “pavilkt”. Amatierteātrī aktieris galvenokārt spēlē tādas lomas, kuras viņam ir vairāk raksturīgas. Jābūt lielam talantam, lai viņš varētu sevi “pārlauzt”. Es novērtēju situāciju, tad lasu. Ir reizes, kad aktieri uzreiz pasaka, ka luga neder. Bijis pat tā, ka nokopējam tekstus, mācīsimies, bet tad sākas problēmas — aktieri nenāk, tad liekam malā un ņemam nākamo. Pārsvarā spēlējam mazos sastāvos.
— Kāpēc šoreiz top “Roze”?
I. S.: — “Rozi” izlasīju jau agrāk, bet atliku. Vai nu es nejutos tik stipra, vai arī mēs kopā nevarējām to izdarīt. Tad pienāca brīdis, kad mēs to “cēlām augšā”. Šogad es sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu, un aktieri neiebilda.
— Kāpēc jums teātris ir svarīgs?
J. B.: — Teātris ir daļa no manas dzīves. Daudzreiz esmu domājis — kam man tas viss vajadzīgs? Bija brīdis, kad likās — jāiet prom, bet tad, paldies dievam, teātrī bija svētīgs pārtraukums, un es sapratu — nē, es gribu teātri! Tas ir patīkams process.
Aija Sproģe (A. S.): — Katrā kolektīvā ir iespēja sevi pilnveidot. Man ļoti dārgas ir emocijas, ko dod teātris, tā kolektīvs. Grūti būtu pamest tik ilgos gados “izauklētu bērnu”.
— Vai mēģinājumu vienmēr sākat ar etīdēm?
I. S.: — Nē, laiks mēģinājumiem nav ilgs, tāpēc tam nav vaļas. Tomēr esmu ievērojusi, ka etīdes daudz dod, tās ir kā pārejas posms, kad aktieri atstāj visu, kas bijis ikdienā, un iemiesojas skatuves tēlā. Kad izrāde gandrīz gatava un loma aktierim ir “iekšā”, zālē tiek izdzēsta gaisma, un aktieri viens otram norunā tekstu, ieklausās savā balsī un emocijās.
— Maza zāle izrādei!
I. S.: — Mazai zālei ir savs smeķis. Aktieris nevar melot, jo skatītājs ir ļoti tuvu. Reiz Jēkabpilī spēlējām daudz mazākā zālītē, kur cilvēki bija pilnīgi klāt. Mums nav sufliera, pašiem ir jātiek galā.
J. B.: — Ir bijis arī tā, ka tev suflē, bet tu nedzirdi, ko tev saka.
— Kur ir labāk spēlēt — mājās vai viesizrādēs?
J. B.: — Viesizrādēs jūtos brīvāk, tad ir daudz vienkāršāk. Koknesē skatītāji vairāk vērtē, ir lielāka atbildības izjūta. Taču nedomājiet, ka viesizrādēs mēs “haltūrējam”.
— Vai jums ir savi fani?
I. S.: — Mums ir tādi skatītāji, kas nāk uz pirmizrādēm, mēs jau zinām, kurš būs. Bet es neteiktu, ka uz mūsu izrādēm zāle ir pārpildīta. Daudz nozīmē reklāma. Vislabākā reklāma bija izrādei “Kāzu naktī”. Afišā ierakstījām, ka “būs viss”. Saskrēja tik daudz cilvēku, ka daudziem nācās stāvēt arī kājās. Visi gaidīja lielo seksu. Bija kāzu gulta, bet seksa… nebija.
— Ko noteikti gribētu iestudēt?
I. S.: — Man ir viens sapnis — gribētu kaut ko no senajiem laikiem, no Grieķijas, bet tur ir daudz sieviešu un vīriešu lomu. Tad vēl lielākā daļa veco darbu ir dzejā. Ir vajadzīgs mūsdienu dramaturgs. Jā, mēs varam paņemt ārzemju autoru, bet tad ir autortiesību problēma. Latviešu darbiem mēs noslēdzam līgumu ar Autortiesību aģentūru, bet ārzemju autorus pagasts nevar “pacelt”.
— Teātrim trūkst aktieru?
I. S.: — Mums būtu vajadzīgi jauni aktieri. Nevis jauni gados, bet nobrieduši cilvēki. Es izveidoju teātra studiju, lai būtu maiņa. Diemžēl maiņa ir tikai līdz vidusskolai, tad viņi aiziet projām, jo dzīvo Rīgā. Tomēr ir daži uzticīgie, kuri brauc un strādā joprojām.
— Kas jums izgatavo dekorācijas?
I. S.: — Ir izrādes, kurās mēs paši mēģinām tikt galā. Mēs esam pieticīgi. Teātrim scenogrāfa nav. Daudzas lietas gatavo Inese Dembovska un Dzintra Cepure. Viņām ir grūti, jo es pasūtu salokāmu dekorāciju, lai vieglāk ielikt autiņā. Prožektori mums ir pašiem. Liels paldies jāsaka Vilnim Gravam, jo viņš brauc un strādā, neprasot atalgojumu. Viņš ir fantastisks cilvēks. Mūziku izrādei meklēju pati. Ir rakstījis arī Jānis Ostrovskis.
— Vai skatāties un vērtējat arī citu amatierteātru iestudējumus?
I. S.: — Ir interesanti paskatīties, ko kolēģi dara, bet ne vienmēr ir spēks nosēdēt līdz galam. Ja kas nepatīk, eju ārā, bet ir izrādes, kuras patīk ļoti, ļoti.
J. B.: — No malas redzi, ka cilvēki ir strādājuši. Dažkārt izrādēm nav tempa, tad tās nav baudāmas.
— Kad ir vislielākais gandarījums?
I. S.: — Tad, kad skatītājam ir aizskartas dvēseles stīgas, tad mēs esam uzvarējuši. Piemēram, par lugas “Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties” traktējumu gan autoram Paulam Putniņam, gan žūrijai bija iebildumi. Nebija arī augsta novērtējuma skatēs, bet, ja tu redzi, ka pēc izrādes cilvēkam acīs ir asaras, tad man vienalga, ko saka žūrija.
