Staburadzietei Ilgai Kutraitei šis ir dzīves 55. rudens. Viņai gan šķiet, ka nekas nav mainījies — tāpat kā vienmēr šajā laikā zied mārtiņrožu krūmi un sarkanās rozes.
Staburadzietei Ilgai Kutraitei šis ir dzīves 55. rudens. Viņai gan šķiet, ka nekas nav mainījies — tāpat kā vienmēr šajā laikā zied mārtiņrožu krūmi un sarkanās rozes. Tikai bērni izauguši, un sagaidīti mazbērni. Taču vēl daudz kas darāms, tāpēc Ilgas kundze savas jubilejas īpaši nesvin, jo dzīves ritms neapstājas.
Viesi nāk, kad grib
Jubilejā radi un draugi Ilgas kundzi nesveic vienā reizē, bet atbrauc vai atnāk, kad kurš var. Tāpēc viņas dzimšanas dienā ģimene ciemiņus gaida jebkurā laikā. Šajās mārtiņrožu rūgtenās smaržas apdvestajās dienās jubilāre domās var kavēties pagājušajos gados.
Nu jau 50 gadu aizvadīti Staburagā. Tad viņas māte ar vīru, kurš bija atraitnis ar pieciem bērniem, sāka dzīvot Staburagā. Kuplā ģimene mitinājās mājā dzelzceļa malā. Tagad tā pārbūvēta, un mājā dzīvo Ilga ar vīru un meitu Elīnu, kura mācās Kokneses vidusskolas 11. klasē. Vīrs ir dzelzceļa darbu montieris, tāpēc dienā mājās paliek tikai saimniece ar lopu un putnu saimi.
Nepiepildītais sapnis
Strādājot kūtī vai dārzā, Ilgas kundze pārdomā pārdzīvoto. Visu mūžu viņa nevar sev piedot, ka nekļuva par bērnu ārsti. Tā nu gadījās, ka Ilga Medicīnas institūtā neizturēja iestājpārbaudījumus, un sapnis par medicīnu palika neīstenots.
Toreiz viņa iestājās Rīgas tirdzniecības tehnikumā. Arī tirdzniecība jaunietei patika, tāpēc Staburaga veikalā viņa nostrādāja daudzus gadus, līdz 1999. gadā veikalu slēdza. Kopš tā laika Ilgas kundzei darba vairs nav, un viņa dzīvo tikai ģimenei un savai saimniecībai, kurā darba nekad netrūkst.
Vislabāk savās mājās
Aiz Ilgas kundzes saimniecības sākas Sunākstes pagasts. Klusi un mierīgi var dzīvot vietā, kur tikai reizi nedēļā kursē autobuss uz Aizkraukli un atpakaļ. Labi, ka pašiem sava automašīna — iepirkties var aizbraukt uz Jēkabpili vai Aizkraukli.
Tomēr Ilgas kundze un vīrs Viesturs citur dzīvot nevēlas, jo pieraduši savās mājās, kopj savu zemi, audzē lopus, labību un visu citu, kas lauku cilvēkam nepieciešams. Ilgas kundzes diena sākas jau pulksten piecos, kad jāiet uz kūti, tad jāpagatavo brokastis un jāpavada uz darbu vīrs, bet meita — uz skolu. Kad rokas veic ierastos darbus, Ilgas kundze domā par abu dēlu ģimenēm un mazajām atvasītēm. Domā, kādu ceļu dzīvē izvēlēsies meita Elīna, kura sāk interesēties par studijām Policijas akadēmijā.
Ilgas kundze atceras savu māmuļu, kura nebaidījās uzņemties rūpes par pieciem audžubērniem un arī Ilgai palīdzēja dēlus izaudzināt.
Jubilāre atzīst, ka par savām problēmām citiem nestāsta. Klusībā notrauc kādu asaru, visu pārdomā un risinājumu atrod. Katram jādzīvo sava dzīve — otrs var kaut ko pārprast, tāpēc jāļaujas savam prātam un sirdij.
Dāvana no dārza
Kad gribas “izvēdināt galvu”, Ilgas kundze risina krustvārdu mīklas. Pati savam priekam, jo nekādos konkursos viņa nepiedalās, vienkārši gribas pārbaudīt savas zināšanas.
— Priecājos, ka arī šoruden, tāpat kā citus gadus, manā puķudārzā plaukst mārtiņrozes un zied tumšsarkano rožu krūms. Šīs rozes nekad nenosalst, bet sagaida manu dzimšanas dienu. Tā man ir labākā dāvana par puķēm veltīto darbu, — saka Ilgas kundze.
