Margaritas Celmiņas rakstam “Premjers neatkāpjas”: “Var tikai pabrīnīties, kā cilvēki, kas tiek pie turības, uzreiz izmainās.
Margaritas Celmiņas rakstam “Premjers neatkāpjas”:
“Var tikai pabrīnīties, kā cilvēki, kas tiek pie turības, uzreiz izmainās. Ar kādu nicinājumu un nievām sāk skatīties no augšas uz saviem tautas brāļiem, uz tiem, kas palikuši savās pozīcijās visās lietās, kas palikuši uzticīgi savai sirdsapziņai, kas godīgi strādā, cenšas godīgiem līdzekļiem nodrošināt sev, saviem tuviniekiem normālus dzīves apstākļus, strādā vairākās darbavietās, iet slimi un saguruši no dzīves grūtībām. Tie ir tie, kas nodrošina valsts un tautas attīstību, jā, arī deputātu un valdības darba un labas dzīves apstākļus. Nedaudz no vēstures: nav nemaz tālu tie laiki, kad Latvijā bija baroni un muižkungi, un visi atceramies, ar ko tas beidzās. Dzimtcilvēki, par kuriem kungi nerūpējās, turēja viņus drausmīgos apstākļos, sadumpojās, nodedzināja muižas un apsita savus mocītājus. Vai mēs gribam 1905. gada atkārtošanos? Es ceru, ka nē. Bet skaidrs arī tas, ka ar labu šie kungi varu neatdos, būs atkal jābrauc uz Rīgu, varbūt šoreiz iztiks ar sūdainu koku.” Miks
