Vēl pavisam nesen šķita, ka aitkopība Latvijā ir izmirstoša lauksaimniecības nozare. Tomēr situācija mainās, un sprogainīšu turēšana kļūst arvien populārāka.
Vēl pavisam nesen šķita, ka aitkopība Latvijā ir izmirstoša lauksaimniecības nozare. Tomēr situācija mainās, un sprogainīšu turēšana kļūst arvien populārāka. Arī kurmenietes Terēzes Asupes sētā ganās bariņš aitu.
Kāpēc izvēlējusies tieši aitkopību? Asupes kundze teic, ka ideja radusies viņas dēlam Andrim, kurš šobrīd ir ugunsdzēsējs Rīgā, bet pēc dažiem gadiem dosies izdienas pensijā un nolēmis pievērsties aitkopībai.
— Viņš izrēķinājis, ka turēt aitas ir izdevīgi. Turklāt nav jāuztraucas par ganību appļaušanu — aitas noēd visu zāli, un pavasarī nav kūlas, — saka Terēze Asupe.
— Madonas apkaimē pērn nopirkām desmit “Latvijas melngalvainās” šķirnes aitiņu un teķi. Jau nākamajā pavasarī aitām būs jēri, un ganāmpulks kļūs lielāks. Pagaidām gan raizes sagādā, kur pārdot vilnu. Vienu reizi aitas jau nocirptas, un nemazgātā vilna glabājas maisos. Nākamajā pavasarī aitas cirpsim atkal. Līdz tam laikam jārod iespēja vilnu pārdot. Atceros, manā bērnībā aitas cirpa divreiz gadā. Taču tad arī pieprasījums pēc aitu vilnas bija lielāks, bija pārstrādes iespējas. Šobrīd lielāka interese ir par aitas gaļu.
Aitas ir pieticīgi un neizvēlīgi dzīvnieki. Viņas ēd pat latvāņus un nātres. Nātres gan pirms izbarošanas vēlams nopļaut un dienu apvītināt. Asupes kundzes aitas jau no agra rīta dodas ganībās, bet vakarā ar nepacietību gaida saimnieci, kura silē ieber arī spēkbarību un redelītēs ieliek sienu.
— Kad ganāmpulks kļūs lielāks, aitas pārvietosim uz mana tēva mājām “Andužiem”, — turpina Asupes kundze. — Tur reģistrēta arī zemnieku saimniecība. Pagaidām gan sprogainītes mīt “Leičukos”, kur dzīvoju pati.
