Esmu dzimusi rudenī. Tāpēc mani šim gadalaikam raksturīgā depresija nenomoka, tieši otrādi — priecājos par Latvijas dabas daudzveidību un krāšņumu.
Esmu dzimusi rudenī. Tāpēc mani šim gadalaikam raksturīgā depresija nenomoka, tieši otrādi — priecājos par Latvijas dabas daudzveidību un krāšņumu. Kad uzspīd saule un tās staros iezaigojas daudzkrāsainās kļavu lapas vai iemirdzas brūno kastaņu sāni, kas var būt vēl skaistāks!
Tāds lirisks sākums, vai ne?
Tas tāpēc, ka aizvadītā nedēļa patiesībā bija raiba un skarba. Situācija valstī vētraini mainījās, uzvirmoja arvien jauni pavērsieni. Pēc ASV vēstnieces Latvijā Ketrīnas Todas Beilijas runas Latvijas Universitātes aulā jau varējām paredzēt, kas notiks katru nākamo dienu. Plašo piketu pie Saeimas ēkas gan neparedzējām, un tas ir labākais, kas pagājušajā nedēļā notika. Inteliģence aicināja, un tauta atsaucās, saprata, ka pietiek klusēt. Tāpat kā Atmodas laikā, kad braucām uz mītiņiem Mežaparkā un Daugavmalā. Ikdienā tikai savā draugu, kolēģu un paziņu lokā parunājam, pašausmināmies, un viss. Par to taču neviens neuzzina, bet piecus tūkstošus cilvēku nevar neievērot. Pamatsauklis šim spontānajam tautas emociju izvirdumam varētu būt: valdībai jākalpo tautai, nevis otrādi. Pēdējā laikā Latvijā bija spēkā pavisam cita likumsakarība: tautas masas domātas tam, lai valdība varētu darīt, ko grib, savās interesēs, sabiedrības noskaņojumu vērā neņemot.
Es bieži domāju: kāpēc tā? Un secinu, ka varbūt pie visa vainīga mūsu, latviešu, pazemība. No kurienes tad rodas tādi cilvēki, kādi šobrīd ir varas virsotnē? No tautas, no ikviena maza ierēdnīša katrā iestādē. Saskaroties ar pārākuma izpausmēm zemākā varas posmā, mēs necīnāmies, labāk aizejam un samierināmies. Pati esmu par to pārliecinājusies, kārtojot darba lietas dažādās institūcijās.
Vienmēr interesējos par politiskajām norisēm valstī. To iemācījos no sava tēva, kurš allaž bija labi informēts par visu notiekošo. Nekad neaizmirsīšu Atmodas laiku, jo tas bija mūža lielākais notikums. Arī mans darbs cieši saistīts ar norisēm valstī, jāzina viss jaunākais, kas varētu kaut kādā veidā ietekmēt klienta intereses. Viss ir savstarpēji saistīts, un viens it kā necils notikums spēj izraisīt veselu ķēdīti citu.
Manuprāt, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja Alekseja Loskutova lieta valdības krīzi tikai saasināja, darbojās kā katalizators jau nobriedušajai pirmsrevolūcijas situācijai, kad apakšas vairs negrib dzīvot, bet augšas vairs nevar valdīt pa vecam. Ministru prezidents Aigars Kalvītis pietiekami nenovērtēja tautas pacietības mēru, un te nu ir rezultāts.
Patīkami pārsteidza Aigara Štokenberga uzdrīkstēšanās nostāties pretī un akli nepaklausīt partijas diktātam. Varbūt šis ir īstais brīdis, lai valstī rastos jauns politiskais spēks. Domāju, ka Latvijā ir gudri un godīgi cilvēki, kuri varētu darboties valsts un tautas labā.
Zvērinātas notāres praksē inflācijas apkarošanas sekas tomēr izjūtu. Nekustamo īpašumu pirkšanas un pārdošanas bums ir beidzies, mākleru aktivitātes noplok. Īpašumu tirgus sakārtojas, un darījumi notiek, jo dzīve turpinās. Dažkārt pārsteidz, ka vecie cilvēki cenšas visas lietas sakārtot, noformēt dāvinājumus, lai tikai bērniem un mazbērniem nebūtu problēmu ar mantojumu. Mantojuma lietu jākārto vairāk, jo darba apjomu palielina vecie īpašumi, kuru piederība nav sakārtota. Daudzus gadus nekas nav darīts, lai dokumentus noformētu, taču beidzot īpašnieki “pamostas”. Laika gaitā ir mainījusies gan sertifikātu, gan nekustamo īpašumu vērtība.
Esmu pārliecināta, ka notāram vienlīdz svarīgs ir gan darbs ar cilvēkiem, gan ar dokumentiem. Varu klientus uzklausīt, dot viņiem padomu. Pārsvarā nāk pozitīvi noskaņoti cilvēki, īpaši no lauku vides. Viņi ir labestīgāki, sevišķi vecie lauku ļaudis, kuri reizēm pat nevar izkāpt no mašīnas, un es eju pie viņiem. Galvenais, ka viņi nekad nesūdzas, stāsta savus dzīvesstāstus un vairāk domā par citiem, tikai pēdējā kārtā — par sevi. Klienti bieži vien saskaras ar ierēdņu nepamatotām prasībām, ar nevēlēšanos izskaidrot. Gribētos viņiem vairāk palīdzēt, taču Latvijā notārs nevar visu izdarīt klienta vietā, kā tas ir vairākās Eiropas valstīs.
Savā darbā vēlos pasargāt cilvēkus, īpaši vecos, jo viņi nesaprot — kā var apsolīt un nepildīt? Klientiem parasti skaidroju vissliktāko variantu — lai zina, kas var notikt, ja, piemēram, īpašumu atdāvina, neparedzot nekādu savu tiesību aizsardzību, vai neapdomīgi ieķīlā māju, paraksta galvojumu, neapzinoties sekas.
Rudenī notāriem ir klusais laiks. Raža novākta, sākusies skola. Mūsu klienti parasti aktivizējas gada beigās, jo tad laikam cilvēkiem liekas, ka visu vēl jāpagūst nokārtot, lai jaunu gadu sāktu ar labi padarīta darba apziņu.
Notārs ir valsts amatpersona, tāpēc strādā ne tikai klienta, bet arī valsts interesēs. Mūsu darbību uzrauga apgabaltiesas. Notārs it kā strādā viens, tomēr tā nav. Elektroniski katru dienu sazinos ar kolēģiem. Mums ir arī aktīva Notāru padome. Piecu gadu laikā, kopš strādāju par notāri, mums izveidojušās labas koleģiālas attiecības.
Ģimenē nekas īpašs aizvadītajā nedēļā nenotika. Meita jau ir pilngadīga, mācās ģimnāzijas 12. klasē, un viņas mācības man vairs nav jāuzrauga. Kad ir brīvs brīdis, cenšos paspēlēt lauka tenisu, man tas ļoti patīk. Vasarā to daru pie draugiem viesu namā “Zaķi”, kur ir tenisa korti, bet diemžēl sezona beigusies. Ziemā aizraujos ar kalnu slēpošanu. Jau tagad sāku plānot, kur šoziem varētu paslēpot.
Staburaga” lasītājiem gribu teikt, ka Latvijas galvenā nelaime nav tikai daži oligarhi, partiju “līderi” vai varas ierēdņi. Svarīga mūsu pašu izpratne par katra personīgo atbildību un vēlēšanās kaut ko mainīt.
